pirmdien gāju uz autobusa pieturu drebošu sirdi - kā nu būs. slavenais septembris tak sācies. rēķinājos, ka varētu būt kādas izmaiņas sabiedriskā transporta darbībā, bet nu ka šitā..

vispirms atcerēsimies pagājušo gadu. visu augustu busā kaifoju. nekādas mīcīšanās. dažreiz pat varēja apsēsties! nu, man tas ir retums, jo dzīvoju diezgan tālu no galapunkta un neviens buss līdz manai pieturai tukšs nevar saglabāties. tad bija septembris un visa kā kļuva vairāk - gan pasažieru sabiedriskajā, gan autobraucēju. tomēr neatminos, ka tas būtu bijis tik katastrofāli kā šogad.

atgriežos pie tā, kas notiek tagad. augustā nekāda kaifa nebija - mīcīšnās bija itin branga.

tālāk. pirmdiena ir pirmā katastrofas diena. darbu +/- pusstundu kavē visi.

otrdien gribēju būt gudrāka un ierados pieturā 20 minūtes ātrāk. ar aprēķinu, ka nu daudzmaz laicīgi būšu kantorī un neviens neko nepamanīs. aha. divi busi bija tā pārpildīti, ka tajā tika tikai jauna tieva meitene, kas plati kājas un rokas iepletusi balansēja uz pēdējā pakāpiena, un tantuks, kas kaut kā pamanījās ielīst spraugā starp cilvēkiem. trešajā iespiedos arī es. lai prieka būtu vairāk, bija noorganizēts smuks sastrēgums pie preses nama. par to, cik sapratu, bija parūpējies ungārijas prezidents. taču es biju atjautīga, kāpu ārā un tecēju kājām pāri tiltam. rezultātā darbā biju tāpat kā pirmdien - ar apmēram 1/2 stundas novēlošanos.

trešdiena. saprotot, ka ar 20 minūtēm nekas nav līdzēts, es cēlos vēl ātrāk - 7os. 7os!!!! es tik agri neesmu cēlusies kopš skolas laikiem. tomēr izrādās, ka arī pusastoņos busi ir līdz lūpai pilni. visi maniakāli brauc uz darbu! divus busus palaidusi garām, sapratu, ka nav aršanas un devos uz pieturu, kas ir pims manējās. cerībā, ka tikšu kāda cita numura busā, kas met pa kreisi un brauc caur āģīti. tā arī nācās darīt. braucu caur āģīti. šoreiz uz darbu nācās tecēt caur vecrīgu.

šodien biju vēl gudrāka un no rīta, 7os cēlusies, devos pa taisno uz pieturu pirms manējās. tadā!! autobuss, uz kuru biju cerējusi, šoreiz ir nevis pilns, bet tas vienkārši neatbrauc! heijā! nākamais - mazais dzelteneais ekspresītis - atbrauc. bet neapstājas. jo kāda jēga. iekšā tajā vienalga vairs nevar tikt. nācās atkal braukt caur āģīti un tecēt caur vecrīgu. darbā biju.. jā, jā, to pašu pusstundu vēlāk kā vajadzētu.

mikrobusi? arī tie neapstājas.

es jau nesūdzos. fizkultūra - super! beidzot nedaudz izkustējos. bet, manām rudens kurpēm ir cita augstuma papēdis kā vasaras kurpēm un man NENORMĀLI SĀP KĀJAS! tās sāpētu arī bez tās lielās staigāšanas, bet tagad - tas ir vienkārši BRIESMĪGI!

vēl mani tomēr nedaudz satrauc, kad priekšniecība sāks interesēties par maniem kavējumiem un laipni palūgs sakārtot savu dienas režīmu. bet celties vēl agrāk, cerībā, ka sešos busi nav TIK pilni, es vienkārši nespēšu! esmu izmisumā. ar lielām bažām gaidu rītdienu. cik stundas es pavadīšu transporta gaidās un cik - spaidoties tajā pašā transportā? cikos es būšu darbā? cik laika kopumā neatgriezeniski būs iztērēts tādā absolūti stulbā nodarbē kā gaidīšana?

un vēl ir daži jautājumi, kas robežojas ar mistiku - no kurienes visi tie cilvēki, kas spaidās busos, ja ziņās stāsta, ka latvija masveidā devusies uz īriju? un no kurienes visi tie autiņi, kas taisa sastrēgumu, ja ziņās stāsta, ka te latvji ir pliki un nabagi?