sekmīgi izbūros cauri garlaicīgaja daļai par reliģiju. tiku līdz ekšenam. it kā jau nekas tāds tur nenotiek. ja neskaita pašu sākumu, kad ir neliela plosīšanās un daži tiek nogalināti. bet tajā pat laikā grāmata ir aizraujoša. vietām aizkustinoša. tā, ka pat mana cietā akmens sirds gandrīz vai sašūpojās un skatiens aizmiglojās. beigas, kā jau bija noprotams no anotācijas, visai skarbas. aizvēru vāku, failu, tobiš, un biju nelielā neizpratnē. kur solītā noticēšana dievam? šorīt laikam beidzot piešķīlās. iespējams, ka grāmatas doma īsumā ir tāda, ka ar skaistiem stāstiem vieglāk izdzīvot. "plika" dzīve ir pārāk skarba. brīžiem pat pretīga. ir skaistāk, ja to visu ietērpj cēlos tēlos un pievieno nedaudz brīnuma.