par to pašu
turpinot aizsākto tēmu par grāmatām, kurās aprakstīta tvīkšana pēc zēna. manam mūžam laikam pietika kautrās mīlas stāstu iekš "starp mums, meitenēm, runājot", "kadrijas", "vējiem līdzi", "džeinas eiras" un "dziedoņiem ērkšķu krūmā". rōmeo un džuljeta nepatika, jo dzejā. man vienmēr it bijušas problēmas ar vārsmu uztveršanu. bet tas jau cits stāsts. nujā, tātad pusaudžu gados šitādu grāmatu lasīšana ir attaisnojama, jo gribās mīlas, bet dzīvē nav, kur dabūt. ibo klasē vieni vienīgi bērni, bet vecāko klašu puiki uz sīkajām neskatās. tad nu sēžam zem ceriņu krūma, lasam grāmatas, kurās viņš uz viņu paskatījās, un tvīkstam. bet man nav skaidrs, kāpēc tas būtu jāturpina arī pēcskolas vecumā. nu, es savulaik mēģināju. "kādatur apgabala tiltus" knapi nomocīju. tāpēc nesaprotu es to krēslas fenomenu pieaugušo cilvēku vidū, nesaprotu. lai gan... stīlas romāni jau arī laikam vēl joprojām ir aktuāli?