noskatījos, tātad, filmu par balerīnām. tā spalvu augšanas padarīšana bija makten skaista. ļoti patika. gulbīšu mūzika raisīja nostaļģisku asaru par z-svētku balli, kurā darbinieku radošais kolektīvs uzveda baletu. stīvēšanos pačkās (nē, tās, protams, nevarēja dabūt ciet) un baltās zeķbiksēs. šķendēšanos par to, ka stīviem ofisa planktona pleciem ir pārāk grūti izpildīt tās daiļās gulbīšu spārnu kustības. ahh, skaists bija laiks. bet, atgriežotes pie filmas, tā jau man sen likās, ka nevajag pārcensties ne mācībās, ne darbā. tas var kaitēt veselībai. tāpēc es jau kādu laiku aktīvi cīnos ar savu pārliecīgo centību. ar mēru, visu vajag darīt ar mēru.