apsolīju f stāstu par rainēra viskija maisiem. sižets gan nav garš un varoņu likteņi nemet sarežģītus līkločus gadu garumā,

braucu es rainērā. neatceros vairs virzienu. nav jau arī svarīgi. blakus sēž zolīds kungs labākajos gados. sirmie mati sasukāti. ūsas pieglaustas. uzvalks bez mazākas krunciņas. šlipste taisna. uzliek brilli un lasa grāmatu. es tikmēr iemiegu. 

klusa dūkoņa. stjuartes braukā ar saviem rateļiem.

pamostos no pēkšņas alkohola smak smaržas. "aaa, kāds DZER..." vēl acīm ciet nodomāju. bet nu smird baigi. pārāk stipri. aizdomīgi. veru acis vaļā un redzu, kā zolīdais kungs izmisīgi dzenā kaut kāda šķidruma tērcītes pa atlokāmo galdiņu un savu grāmatu. vienā rokā glāzīte, otrā - plastmasas maisiņš.

vārdsakot, viņš, esnez, ar zobiem vai, bija mēģinājis dabūt to maisiņu vaļā. acīmredzot, neveiksmīgi. un viss dārgais saturs bija izšļācies tieši garām glāzei.

tajā brīdī, dārgā redakcija, man kļuva patiesi žēl zolīdā kunga, kas bija vēlējies nedaudz iestprināties un nonācis šādā nožēlojamā situācijā. tāpēc saku, ka rainēra piesiešanās somu izmēriem tāds nieks vien ir. bet pārdot viskiju polietelēna maisiņos gan ir visīstākā kaitniecība!