vakar bija tā. es piemiedzu vienu aci, nomērķēju un slaidi ielidināju savu telefonu tualetes podā. tad saķēru galvu, teicu "ai!" un metos ķeksēt to ārā. minūtes 10 kratīju tam no spraugām ārā ūdeni, noņēmu vāciņu un pakratīju vēl mazliet. uzreiz pēc šīm operācijām dzirdamība nebija tā labākā. arī zvans skanēja mazāk moži kā agrāk. es jau sāku kasīt pakausi, jo, ziniet, nebiju pārliecināta, ka modinātājs klusuma režīmā spēs mani no rīta pamodināt. bet jau pēc dažām stundām mans mazais draugs brīnumainā kārtā bija atguvis balsi. ko es ar to gribēju teikt ir, ka es mīlu savu nōkiju. vienādiņ esmu mīlējusi. un tas vienīgais sānsolis ar skaisto ēriksōnu bija lielākā kļūda. pārtraucu šīs attiecības bez mazākās nožēlas un atgriezos pie uzticamās un neslīkstošās nōkijas. nekad vairs neskatīšos pa malām un, ja kādreiz pienāks brīdis, kad būs piejami tikai tie lielie neērtie telefoni bez pogām, tad man nebūs nekāds īfōns, bet nōkija. stīv džobssss (hahāa, pieliku latviešu galotni un ne vienu vien!), kā saka fjokla, vari ar mani nerēķināties!

nobeigumā jautrs stāsts par balss vadības problēmām skotijā.