Kolēģi un sadarbības partneri mani šodien noveduši tik tālu, ka negribu redzēt vairs nevienu OK pogu. Paldies ezss , ka parādīja griezējblusu. Tas uzlaboja omu. Bet strādāt vairs vienalga negribas. Tāpēc es pastāstīšu par lidmašīnām. Gan jau, ka vienam otram lidotājam ir bijuši arī trakāki piedzīvojumi, bet man, jeibogu, pietika ar to, kam nācās iet cauri. Un es tak esmu viena maza, trīcelīga radībiņa, kas baidās no katra svešinieka un satrūkstas no katras ēnas.

Nujā, sākās tas tātad ar to, ka pirku Biļeti. Mans Parīzes atbalsta punkts ziņoja, ka nekādi nedrīkstot ņemt agro reisu (atpakaļceļā), jo nav zināms, kā uz to paspēt. Ibo tur viņiem streiki jau no pieciem rītā vai arī kāds mēdzot uz sliedēm uzkrist. un tad ir sastrēgumi. Viss beidzās ar to, ka starp lidojumiem Frankfurtē ir stunda. Ja ņemtu to agro reisu, tad starpā būtu bijušas vairākas stundas. bet visi, kas kaut ko zināja par lidošanu, man solīja, ka viss būs okidoki, jo citādi jau tik zolīda firma kā luftganza šitādu biļešu komplektu, kam stunda starpā, nemaz ar nepārdotu.

Protams, kā jau tam arī bija jānotiek, tajā rītā nekādu streiku nebija. Vilciens līdz lidostai aiztraucās sekundi sekundē, kā bija paredzēts sarakstā. Izdzēru tasi ūberdārgās lidostas kafijas, atvadījos no palicējiem un devos uz savu terminālu. Tas bija mazs un garlaicīgs. Ar vienu bodi, kurā bija piecas cepumu kārbiņas. Anglisku grāmatu arī nebija. Atzvēlos krēslā un lasīju līdzpaņemto latvisko. Laikam tas bija lems. Par kosmosu, vārdsakot.

Tad kādā brīdī izrādījās, ka mans reiss kavēsies. Par kādu stundu. Tas samazināja manas izredzes paspēt uz Frankfurtes lidmašīnu faktiski līdz nullei. Kāds vīrs sāka ārdīties un uzbrukt meitenēm, kas sargāja geitus. Sak, viņš esot samaksājis un kas tas vispār par servisu. Uz manu kluso pīkstienu, man pirmā reize, ko man tagad darīt, meitenes laipni atbildēja, ka vaidzēšot vērsties pie viņu kollēgām vācijā.

Tad nu es vācijā vērsos. Pa tam lāgam man bija sākusi patvaļīgi asarot labā acss. Iespējams, ka es tamdēļ izskatījos mazliet nelaimīga, lai gan tāda nemaz nejutos, jo bija interesanti, kas tālāk. Pēc pastāvēšanas noklīdušo pasažieru rindā dabūju transfēru uz airbaltik bet tas bija dabūjams citā terminālā, tāpēc tiku pabraukāties ar automātisko starpterminālu vilcienīti. juhū

Arī airbaltika terminālā bija piecas cepumu kārbas un es turpināju lasīt savu kosmosa grāmatu. Tad kafijas automāts apēda eiro pieēsmit, bet kafiju neiedeva.

Papildus tam man bija uzticēta Īpaši Glaun Visīša iegādes misija. Bet man skaista dekoratīva bōrding pāsa vietā bija kaut kāda uz adatu printera drukāta ļerpatiņa, ko kautrējos uzrādīt veikalā. Ja nu nepieņem. Kļūšu par dienas smieklu visam lidostas personālam. Tak beigās saņēmos. Jo iedomājos, kāda būs vilšanās, ja ieradīšos mājās ar neizpildītas misijas apziņu. Pārdevēja lustīgi pieņēma manu papīrīti un izsniedza Visīti. Nu, vismaz.

Airbaltikam bija propellerļotenīte un stjuartes ar īsti latviski aukstām sejām. Bet nu mājās nogādāja un par to viņiem paldies.

Kopumā luftganza ir foršs kantoris. Dod arī maizīti un kafiju. Labprāt braukšu vēl, ja savajadzēsies.

Bet turpceļā es gandrīz novedu neceļā vienu meiteni, kas meklēja savus geitus, jo manas smadzenes funf-und-cvancig nezkapēc iztulkoja kā 52 nevis 25, lai gan zināja taču, zināja, nelietes! labi, ka viņa ieraudzīja infō biroju. A to būtu viens noklīdis pasažieris uz manas sirdsapziņas.

p.s. es šito vordā rakstīju, tāpēc šis man salaboja pirmos burtus uz lielajiem. nav stilā, atvainojos, bet man ir arī slinkums kaut ko labot.