Ja jau es te ir pieminēts, tad atļaušos dalīties savos piedzīvojumos ar pirmās reizes lidojumu. Lidoju es uz Vāczemi studierēt. Man kā reiz arī transfērēties vajadzēja Rīga-Kopenhāgena-Hamburga. Uz Kopenhāgenu aizlidoju ātri, i nobīties nepaguvu. Tad nu es sēžu tajā Kopengāhenas lidostā un gaidu savu solīto ļotenīti, apkārt visi tādi biznesīga paskata cilvēciņi lasa BiznesTudaj vai ko nu tās rōzā papīra avīzes sauc. Ienāk dāmas ar noraizējušamies sejām un stāsta, ka ļotenīte mazāka kā paredzēts iedota un vai nav kāds voluntieris, kas var pagaidīt. Došot pusdienas un tā. Neviens voluntieris neatrodas un visi lēnām satilpinās mazā fokkerītī (propelleraparātā). Uz dāņu zemi es tiku atgādāta boingā un šī mazā man izraisa šaubas. Vislielākās šausmas mani pārņēma, kad esot jau augstu gaisā sajutu vēsu vēju jestri velkot uz kājām. Protams, ka pirmā doma - sūdi ir, ļotene sāk irt pa vīlēm! Tā arī visu ceļu uz Vāciju nolidoju baiļodamās vai ta nu tā lidmašīna no pārslodzes juks tūlīt ārā vai arī pēc piecām minūtēm un ik pa brīdim lūrot stjuartēm sejās un zīlējot vai viņas tiešām ir mierīgas kā dīķis vasaras novakarē vai arī vienkārši labi trennētas slēpt paniku.