atskaite
viltīgais plāns doties uz kīno un tad bai ze vej iešļūkt starorīgā izdevās godam. kā stāsta aculiecinieki, pēčāk da centram bija jādodas kājām. jo transports ielās stāvēja un nekustējās. taču pasākuma rezultāts tāds, ka pensionāru kompānija sagādāja daudz vairāk prieka kā patriotisma izpausmes. brūss svilināja. malkoviču es jau sen mīlu. un mirrena ir akurāt tāda kundzīte, kāda es gribētu būt, kad iekāpšu mūža otrajā pusē. bet to kinčuka sintētisko saldējumu gan vairs neēdīšu. tad jau labāk gumijas lāčus. nujā un tad bija jāiet pažūrēt sensacionālais gaismu šovs, kuru, ehem, nevarēju nekur atrast. pāris raustīgas gaismiņas un videoprojekcijas. nnnja. lielāko iespaidu atstāja lāpu gājiens. pa gabalu bija vīiii, jo gaaaaaaismiņas smuki peldēja gaisā. bet ieraugot to cilvēku sejas, kas nesa lāpas, gribējās mukt prom. nu, sassodīts, īsteni latviešu svētki - lēeeeenāaaam, dziedot sūras dziesmas, sejas sakniepuši pārcilvēcisku ciešanu izteiksmē. kāda meitene aiz muguras jautāja, ko viņi tik drūmi. lūk, man arī nebija skaidrs. dzimenīte taču! jeeeee, go pāaartīiii! bet nē tak. nedoddies pasmaidīt. fuj, kā tā drīkst.