kamēr gaidīt gaidu savas zēsvētkos lasāmās grāmatiņas, atcerējos, ka mamma man pusaudzībā neļāva lasīt vienu krievu klasiku. sassodīts, pēkšņi neatceros, nosaukumu. mirušās dvēseles? nē, laikam nē. tur esot par cietumu. vārdsakot, baigi depresīvi un man nebūšot veselīgi. lai gan pirmās lapas biju izlasījusi un tiktāl nekā depresīva tur nebija. lūk, ņepoņatka. a kapēc cilvēks nav vientuļa sala drīkstēja lasīt. tur tak viena vienīga bēdu leja. un brāļus lauvassirdis? tas gan mazākiem bērniem, bet tieši tādēļ jo lielāka jautājuma zīme. tas tak ir tāds depresņaks, kas norauj jumtu vienā setā! nujā, bet nekas jau nav mainījies. lai arī to baiso grāmatu tā arī neizlasīju, tak tieksmes ir saglabājušās. kriminālromānos tādi cilvēki kā es ir pirmie aizdomās turamie, jo daudz lasa par mironīšiem un spokiem. priecīgus svētkus hohohō!