rajonā uzradusies jauna ēstuve. ejam testēt. meitene izsniedz ēdienkartes. picas dabūjamas 3 veidos - lielā, vēl leilāka un 1 šķēle. izvēlamies pa šķēlei no pašām gardākajām no skata. bildes ēdienkartē gan nu tā sev, bet šo to saprast var. pienāk meitene. gribu šitās picas šķēlīti. tādas nav. hmm, nu tad šitās. tādas nav. šitās? nav. kas tad ir? salami un meksikāņu. nu tad salami. ko dzersiet? kōlu. nav. emm, fantu? tikko tas vīriestis pēdējo paņēma. kas tad ir? bonakva. nu tad dodiet.

šodien gājām veikt otro testu. tagad jau zinājām, ka ēdienkartē šķēles nav jāmeklē. vitrīnā skumji stāv viens šķīvis ar dēmo šķēlēm. tās arī izvēlējāmies. kōla šoreiz bija. bet meitenei tikai jau uz otrās šķēles beigām izdevās to nogādāt līdz galdam. ā, jā, šķīvjus arī vispirms pasniedza puikām. tas kā našas rašas sižetos par город невест. nu, labi. dies, ar to kōlu. atnesa kollēgam tēju. tad nu mēs beidzot nespējām savaldīties un pakritām zem galda. grams ļoti smalkas, gandrīz pulverveida, tējas bija iebērts - uzmanību! - pītā groziņā ar lieliem caurumiem. rezultātā viss, kas būtu uzskatāms par biezumiem, atradās visur, izņemot minēto groziņu. un tā skaitījās Beramā tēja, kas maksā pāri latam. vienīgais bōnuss bija tāds, ka meitene šo tēju mums piestādītajā aprēķā nebija neiekļāvusi. mēs nejautājām, kāpēc.