nupat tapa skaidrs, ka es spēju sazināties tikai virtuāli un pie brokastu kafijas, bet pat vismazākās auditōrejas priekšā aizmirstu pilnīgi visus vārdus pat dzimtajā valodā, nemaz nerunājot par teikumiem un daudz maz sakarīgiem vēstījumiem. tas tiešām ir tik traki. un kad izmisuma un pazemojuma minūtes ir beigušās, gribas paslēpties no pasaules un atlikušo dienas daļu kaunēties kādā klusā stūrītī. ak, par ko man tas?