esmu atradusi jaunu mīļāko rakstnieku.

pēdējā laikā izmēģināju dažus variantiņus. pie martcore, ja nemaldos, nošpikoju michael robotham un izlasīju stāstu par detektīvu, kuru visu tādu atmiņu zaudējušu, izmakšķerē no temzas. un tad viņš līdz pašām beigām mokās, kamēr tiek pie sajēgas. bija labi. īpaši tāpēc, ka par londonu. un tad nu es vispār pilnīgā kaifā, jā, jā, ir tāda metro stacija, es TUR BIJU. tad roberta nocenoto grāmatu bodē tepat ap stūri atradu ian rankin. britu izmenklētājs pazudis internetā. bet stāstā mazliet par daudz lirikas. nu, tur izmeklētāju savstarpējā mīla vai depresija, jo sieva aizgājusi, mani neinteresē. bet es jau nesūdzos, jo saprotu, ja to visu izņemtu laukā, paliktu vien plāna grāmatiņa. tad es gāju uz rozes grāmatnīcu, cerībā, ka varbūt stīvenu kingu būs nocenojuši, bet māsa iespieda man rokās jesse kellerman grāmatiņu, kas jevropas versijā saucas brutal art. oj, ku labs! grāmata, no kuras grūti atrauties, nav arī nekādu depresīvu izmeklētāju. vienīgie policisti, kas tur parādās ir jautri sārtvaidži, kas aiz muguras apsmej aizdomās turamos. pusgrāmatā es biju pārliecināta, ka zinu, kurš ir ļaundaris un ar labi padarīta darba sajūtu devos pie miera. bet nākamajā dienā cien. autors visu sabojāja. tagad neko vairs nesaprotu, aizdomīgi ir visi pēc kārtas. cīnos ar vēlmi iet uz kafejnīcu, lai strebtu kafeju un lasītu tālāk.

rezumē. ja vien pašās beigās viņš man kaut ko nesabojās, tad džesse būs mīlulis numur viens. un tad robotams otrajā vietā.