Vakar noskatījos "Šķērsielu" ar jocīgiem angļu titriem. Man likās, ka mana pusremontētā māja ir diezgan bomzīga un ka dzīves līmenis tāds viduvējs. Bāc, tā ir viena ļoti nomācoša filma. Visi personāži tādi cilvēcīgi, jauki, visus žēl, bet nu bāc, biju jau aizmirsusi, cik tas laiks bija murgains, nabadzīgs un truls. Pat nesimpātiskākais personāžs - kristīgais uzņēmējs - ļoti precīzi raksturoja tos apkārtējos tā laika cilvēkus, kuri bezmērķīgi kuļas un agonizē, bez jebkādām cerībām uz normālu dzīvi.
Mēs esam ļoti tālu no tā visa aizgājuši. Mēs esam citi cilvēki. Mums ir tā milzu greznība darīt darbus, kas mums patīk, plānot grūtniecības un domāt stratēģiski. Likās ļoti zīmīgi, ka visiem uzdeva jautājumu - kad tu jūties laimīgs? Neviens tur nejutās laimīgs, visi kaut kā eksistēja kā dzīvnieki sprostā. Psihologiem/psihoterapeitiem ir tas jociņš par diagnostiku zoodārzā - pērtiķi ārdās un raustās gar restēm kā psihozē, flamingi obsesīvi kompulsīvi tīra spalvas, lauvas apātiski guļ smagā depresijā un kas nu tur vēl bija. "Šķērsielā" likās apmēram līdzīgi. Viena smaga, dziļa depresija ar drausmīgu trūkumu. Visvairāk žēl to puisi ar attīstības un funkcionālajiem traucējumiem, kurš tur miljons kastītes taisīja par 60 rubļiem mēnesī, jo mamma nav varējusi viņu agrīnā bērnībā aizvest uz ārstēšanu, dzīvojot Sibīrijā. Savā profesionālajā burbulī redzu milzum daudz trūkumu sistēmā, dzirdu ļoti daudz sūdzību no nomocītiem, nelaimīgiem vecākiem, bet mēs esam gaismas gadu attālumā no 88.-90. gada. Nesaprotu nevienu, kurš jūt nostalģiju par tiem laikiem.

Vēl divas daļas atlikušas - 99. gada "Jaunie laiki Šķērsielā" un 2013. gada "Kapitālisms Šķērsielā", redzēs, kā būs. Ceru, ka Daigai ar mazo bēbīti būs labi iegrozījusies dzīve. Interesanti, kas būs ar mārrutku veci.