Tie velna heroīni
OK, otrās deklinācijas galotnes tie knariņi nezināja, ar reizrēķinu gāja drusku labāk. Nācās uzdot tādus jautājumus kā "kas tagad par gadalaiku" (bērns atbildēja, ka ziema, un es ieskaitīju), un "kāda ir tava kvēlākā vēlēšanās". Jautrība all around.
Nē, jūs nedomājat sliktu par mani, es nespīdzinātu ar tādiem jautājumiem, ja viņiem būtu atbilde uz jautājumu "kā tad jūs mani izjokosiet". Kad viņi godīgi atbildēja, ka nav par to domājuši, man taču vajadzēja, lai viņi kaut drusku padomā. Citādi dibeni salips un secinājumu nebūs.
Bet vienā ziņā bērni prātīgi, nāk, tiklīdz pirmā tumsiņa. Tie, kas saņemsies ap astoņiem, varēs dabūt tikai kotletes vai pērļu grūbas, viss cits būs izdāļāts.
Un es neizdomāju neko šausmīgu pagalma rotāšanai, tikai ieslēdzu Ziemassvētku lampiņas ap šķūni. Padomāju - ja kāds norausies pēctraumas stresu no rāpojošiem miroņiem vai vaidiem pagalmā, pie manis jau vien viņus sūtīs.
Šai sakarā vakar viena meitenīte man smilšu terapijā ļoti godīgi pateica: "Es ļoti gribu šo mantiņu, šo mantiņu, šo, šo, šo, šo, šo... Vienubrīd pat domāju - davai nozagšu, bet kaut kā tomēr nenozagu." Ne velti tās dārgākās un mīļākās, ceļojumos savāktās figūriņas parasti terapeitiem augšējos plauktos stāv.