Aizspēros uz Ogres bibliotēku, kura ir pārcelta uz mazām, šaurām telpiņām turpat blakus līdzšinējai ēkai. Vienā telpā gan bērnu, gan pieaugušo nodaļa. Protams, pilns klāsts nav pieejams, ir tikai izlases veidā grāmatas pārvestas no parastajām telpām (kuru vietā cels jaunu, skaistu gaismas pili!). Tad nu guvu interesantu ieskatu tajā, kādas grāmatas viņi uzskata par vissteidzamāk izvietojamām, ko cilvēki visvairāk acīmredzot pieprasa. Ne velti es septiņus gadus pārsvarā lasīju non-fiction - pieejot pie daiļliteratūras plauktiem, viens vienīgs Kontinents, Pilčeres, Stīlas un skandināvu krimiķi. 45 minūtes klīdu starp trim plauktiem, nespēdama izlemt. No jūsu ieteiktajām neko neieraudzīju. Beigās paņēmu Barselonas ceļvedi un superbiezu Mariamas Petrosjanas "Nams, kurā..." Nezinu, pa kuru laiku lasīšu, un arī nezinu, vai tas ir kas labs, bet ir sajūta, ka esmu kaut ko par to lasījusi grāmatu blogeru blogos, un blurbā uz pēdējā vāka ir Bereļa komentārs "Lasītājs iepazīs Namu, un tai pašā laikā Nams iemājos viņā." Man pilnīgi gribas, lai manī iemājo nams. Ienamo nams.
In other news, ir atsākušies sapņi (kuri uz Doras dublāžas laiku bija izzuduši, jo nesanāca pietiekami daudz guļamo stundu), un sapņos man rādās mazas meitenītes, ar kurām notiek šausmu lietas un kurām es zinu, ka varu palīdzēt. Es jūtu, ka šogad, atgriežoties skolā, es jau strādāšu pilnīgi citā līmenī. Līdz šim biju nenormāli pretimnākoša - es tak dzīvoju 3 minūšu attālumā no skolas (tās ir trīs minūtes Valteram, man ar visu kalnā kāpšanu un pāri tiltam iešanu tās ir visas desmit), varu atnākt jebkurā laikā, izklāstīt jums sīki un smalki par jūsu bērna kognitīvo un emocionālo sfēru. Nu man viena māte atrakstījusi e-klasē, ka viņa beidzot esot gatava man veltīt laiku un gribot līdz septembrim sakārtot atbalsta pasākumu jautājumu, jo viņa, redz, ir skolotāja un septembrī būs aizņemta. A es viņai neatbildu. A man līdz septembrim atvaļinājums.
Un vēl šodien izbraukāju vairākus veikalus ceļā Rumbula - Ogre, un nevienā nav parastu māla podu. Tā man ir pilnīga mistika. Ne Kurši, ne Mājai un dārzam, ne bijušais Tapro netur māla podus. Tur tūkstošiem plastmasas podu, no kuriem daļa ir māla imitācija, bet māla podi ir tikai Depo. Tas nav tā, ka cilvēki pērk māla podus tīri vizuālā efekta dēļ. Māla vizuālais efekts, teikšu jums, ir banāls un apriebies. Taču māls lēnāk maina temperatūru, saudzīgāk regulē mitrumu - lieko uzsūc sevī, lēnāk izžūst, ir viscaur efektīvāks. Un tomēr tos netur. Man ir divas versijas - vai nu māla podi ir ļoti nerentabli, smagi, grūti transportējami un saliekami plauktos, ar lielu dabisko atbirumu un mazu peļņu, vai arī veikalos šie podi ir bijuši, ātri izpirkti, un veikalnieki izlēmuši, ka nav ko iepirkt tādus sūdus, ko viens un divi izpērk un atkal jāpasūta jauni. Nu, vai arī visiem ir reāli pie kājas, ko grib pircēji.