Life socks and then you die
Remonta apstākļos šorīt izcēlās mazais kašķis par zeķēm. Man ir trīs tēvaiņi ar 44. izmēra zeķēm. Artūrs savas pērk pats, tās parasti drusku atšķiras ar kādu strīpiņu vai elementu. Bērniem esmu ieviesusi krāsu kodu - Ralfam visas tīri melnās, Valteram visas tumši pelēkās. Bet, kad visi samet savas zeķes veļas grozā, salasījuši pa kaktiem mēneša normu, man ir ne mazāk par 50 pāriem zeķu, kam jāatrod otras puses. Ja nav laika, es visu bāžu maisā. Nu man kaut kur remonta dēļ ir labi noglabāts maiss ar vismaz simt pāriem un kādām trīsdesmit vientuļām zeķēm. Daļa jālāpa vai jāmet ārā. Pa vasaru ir vieglāk, visi staigā basām kājām vai iešļūcenēs, zeķes aiziet mazāk, bet Artūram - dubultā. Darba zeķes un mājas zeķes. Es šodien, ļoti neizgulējusies, atļāvos pārspīlēt, ka man ir līdz kaklam ziedot divas stundas sūda zeķēm, bet reāli man vajag risinājumu. Esmu dzirdējusi, ka daži mazgā zeķes saritinātas - man tas nav variants, tās parasti ir ļoti netīras, turklāt nozīmētu dubultu darbu, lai atritinātu pirms kāršanas uz striķa.

Bet varbūt tā ir unikāli mana problēma, jo Artūram ir kaut kāds zeķu un ziepju fetišs, viņš katru nedēļu iepērkoties nopērk vismaz vienas ziepes un vienu pāri zeķu. Varbūt normāliem cilvēkiem nav 50 pāru.