Šodien mājās nebūs elektrības. Visi sakavētie darbi turpinās sakavēties, un man beidzot nāksies konfrontēt tematiskās čupas guļamistabā, jo Artūrs ir paņēmis atvaļinājumu, lai to remontētu. Tās čupas tur ir pusotru gadu, un es jūtu nenormālu trauksmi par to, ka tās jāaizvāc. Maniem dēmoniem vajag tās čupas. Kas gan es būšu par cilvēku ar kārtīgu guļamistabu? Kas gan es būšu par cilvēku ar izšķirotiem padsmit gadus veciem bakalaura pierakstiem, bērnu liecībām un dziju mudžekļiem.
Visi šonakt slikti gulēja, Ralfs kārtējo reizi murgoja un kliedza pa visu māju, zibeņi un pērkoni ļoti traucēja gulēt, un es nespēju piecelties sešos, lai tulkotu par kravas mašīnām, kas uzved lokomotīves uz prāmjiem. Nekāda prieka no pirmdienas.
Toties man ir sukulenti.
Metīšu pie malas darbu ar cilvēkiem, mainīšu profesiju trešo reizi un kļūšu par sukulentu audzētāju. Tas ir tāds treniņš pacietībā kā nekas cits. Litopši jātur sausi deviņus mēnešus bez liešanas. Pieej katru rītu pie sava kosmiskā "dzīvā akmens" un domā - vēl 269 dienas, līdz drīkstēšu tevi viegli apsmidzināt.