Aizbraucu vakar pie vīramāsas, sasmēlos tik daudz ideju dārzam. Man visu laiku bail kaut ko dārzā mainīt, jo viss ir ne tur, ne tāds, vai nu mokās, vai aiziet kaut kādā vājprātā. Un teikšu es jums tā - dārzkopība ir kā tievēšana. Ja atradīsi piecus miljonus, kas zvēr, ka intermittent fasting ir panaceja, tad desmit miljoni teiks, ka tikai keto, un piecpadsmit - ka plant based paleo. Pirms diviem gadiem nopirku astilbes, skaistas un dažādas, ar uzrakstu - saule pusēna, sastādīju saulē pusēnā, nīka. Pagājušā gadā internetos atradu - da jūs ko, astilbes tikai ēnā, slapjumā un tumsā, pārstādīju, likās, ka ir drusku labāk, bet šogad nīkst ārprātā. Kad paņem desmit stādus gadatirgū ar tādu normālu atvēzienu, 4-5 eiro par podiņu, gribas jau tomēr rezultātu. Un šitā ar visu. Pagaidām tikai gurķus tā reāli esmu atkodusi, ar tiem viss kārtībā.
Un īstenībā jau, tā plašāk raugoties, man dzīvē tā ir ar visu. Bail, ka nekas neiznāks no tā, ko esmu sākusi, un tad nu paralēli jāsāk vēl desmit lietas, bet beigās tāda universālā kareivja tulka-tulkotāja-korektora-psihologa-pedagoga-diagnostiķa-grupu vadītāja hibrīds ar uzpotētiem pārāk daudziem zariem, un apjukums un nedrošība īsti nemazinās. Nez ko vēl tādu pamācīties, lai drošības sajūta rastos.