meiteņu labākie draugi nav briļanti. o nē. meiteņu labākais draugs ir izolene.

sākās viss kā parasti - rāmi un nevainīgi. mierīga pusnakts āgenskalnā, divas lauras par vienu cenu, mežparka veloceliņš, vēlīna ievelšanās viesos, jo logos deg gaisma (sic!), zvaigžņu skaitīšana virs ķīšezera un vagonu skaitīšana uz soliņa. mājupceļā gan neiztikt bez dramatiskā sarežģījuma - skaistulei betijai pāršņāpta riepa. pirmajā izmisumā no somas izvelku superlīmi. labāk nepaliek, un, draudzīgi stumjoties, pārvaram naksnīgā centra n kvartālus, tikām kaldinot plānus un vērojot, kā riepa sašļūk pagalam plakana un sāk ļeperēt nost pavisam. pēc nelielas izbļaustīšanās pie doooras un mazaa_mijas logiem (zaķīši, ja jūs atstājat logu vaļā un gaismu ieslēgtu četros no rīta, tad nebrīnieties, ka čēpē piemeklētas jaunkundzes tur brēkā un vēl zvana pie durvīm! būs jums mācība!), nonākam parkā un pilnīgā izmisumā. rītam austot, pēdējiem spēkiem aizstumjamies līdz benzīntankam, nolīmējam kameru ar izoleni (benzīntankā, protams, arī var nopirkt izoleni, bet ezīši ir lepni zvēri un lieto līdzpaņemto), piepumpējam izmisuma vaininieci un ripināmies pa mājām.

pārbraukusi mājās, salīmēju pārgrauztos tīkla vadus. izolene ir mans labākais draugs.