jau vairākas dienas izdzīvoju banalitātes, citādi to vārdos neizteikt. cilvēkam sāp, un es nekādi nespēju palīdzēt. virpuļoju kā vilciņš pa māju, kopjot slimnieciņu uz gultas. nupat izmērīju, ka no jaunās slimnīcas līdz mājām ir 36 min, ņifiga, sajaucu, tomēr 32 min kājāmgājiena pa izmirušām mazpilsētas ielām. sāpes bija tik neizturamas, ka divreiz saucām ātros šodien, tad vēl es cilpoju pie ģimenes ārstes kārtot formalitātes lai varētu dabūt nosūtījumu uz slimnīcu, un izdevās. tagad ir vismaz speciālistu rokās. līdz operācijai vēl nedēļa. pētersonam vienatnē skumīgi. viss sagriezies kājām gaisā. jau kuro dienu nav laika piezvanīt uz darba devēju kantoriem, lai pateiktu, ka visas grāmatas viņiem ienāksies kā minimums mēnesi vēlāk. un tas liekas pilnīgākais sīkums, gluži tāpat kā tas, ka man nemaz arī nebūs laika strādāt šā vai tā. ir svarīgākas lietas dzīvē.