briedis, briedis un nobriedis. es beidzot gribu skaidri un gaiši pastāstīt, kāpēc tieši es nerakstu "tu" ar lielo sākumburtu. a vienkārši. tāpēc, ka privātajos rakstos lielos sākumburtus nelietoju vispār* (ja neesat ievērojuši, hih. un "tu" nav nekāds izņēmums). tā ērtāk. arī rokrakstā nelietoju, tas ir, vispirms nelietoju rokrakstā, un tikai pēc tam эвм nomainīja compūteri un vēl mazliet vēlāk klāt bija arī interneta ēra.

*un arī oficiālajā sarakstē piespiežu sevi piedomāt tikai pie īpašvārdiem, un teikumus ar lielo burtu vispār sāku tikai korespondencē ar lugāno domi. nevīžība? var jau būt.

kad mācījos akadēmijas pirmajā kursā, mums antīko literatūru pasniedza tāda veca kundzīte, pedantiska un visnotaļ sīkumaina būtne. eksāmenā pie viņas es izvilku "4 dzejnieku biļeti" - pindars un vēl 3, kurus neatceros. gatavojoties atbildēšanai, aprakstīju man atvēlēto rūtiņu lapu bezmazvai no abām pusēm, laikam jau labi biju sagatavojusies. kaut kāda iemesla dēļ stūrītī stāvēja rakstīts arī mans vārds, kaut arī nemaz nenojautu, ka kundzīte ir paredzējusi šīs aprakstītas lapas kolekcionēt vai vismaz atņemt. tad jau rakstītais vairs nebūtu manas personīgās piezīmes, un nāktos vien piedomāt pie lielajiem sākumburtiem. protams, kundzīte bija svētās šausmās, ieraudzījusi, ka pindars, iedomājieties tikai, pindars stāv rakstīts ar mazo burtu. bet tad es norādīju, ka arī mans vārds turpat stūrītī ir rakstīts ar mazo burtu, un tas izrādījās pārliecinošs arguments. viņa vienā mirklī nomierinājās. un ielika man 8 vai 9, neatceros īsti. laikam jau tiešām biju labi sagatavojusies.

vienvārdsakot, neņemiet ļaunā visi tie, kas par normu uzskata "tu" ar lielo burtu, ka es jums atbildu ar mazo. tā nav ļaunprātība.