bez tā, ka pūce ir mūsu irobots (es vispār ļoti izpucēju māju (pun not intended), tikai mēs wizardriju bijām plānojuši par iesākumā bezpūces istabu, kurā paglabāt šādas tādas lietas un pakāpeniski apvākt kicīša džungļus, nu labi, pavisam mazītiņos džunglīšus, nevis par karantīnas istabu, jo karantīna bija pārsteigums, attiecīgi izpucēts ir tieši viss, kur pūce neiet), viņa arī citos veidos ievieš mājās neticamu kārtību
wizardrijs, paši saprotat, ir zvērīgā tempā atdžunglējies, kicīts šokā, mana sirds tikmēr dzied
un!
atdžunglēšanās procesā atradās senzudis pričendālis, ar kuru virtuves plauktu var ērti sadalīt divos (nē, ne zāģis un ne urbis un vispār nekas tāds), un man pavērās iespēja ieviest vēl nekad nebijušu kārtību tēju, kafiju un saldumu saimniecībā (iepriekš tur bija tā – piespiež ar kāju un aizžmiedz plaukta durvis)
goda vārds, pēc tam visu vakaru staigāju virināt plauktu, lai papriecātos
tāds sīkums, bet uztaisa tādu labsajūtu un pacilātību, pilnīgi bailīgi, kas ar mani, dakter?
bet labi, par svarīgo
pūce trīs dienu laikā ir pārvērtusies no šaušalīgi bailīga kaķēna, kurš slēpjas tādos stūros, no kuriem pats nemaz izlīst vairs nevar, un mūs sveic ar šņākšanu, jo šaušalīgi bail, par tik drošu un labsajūtīgu kaķēnu, ka jau parubās ar vēderu un visām ķepām gaisā man klēpī, un mūs sveic ar skaļu murrāšanu