varētu padomāt, ka es esmu iekritusi melnajā caurumā un pazudusi ar galiem
bet nē, es esmu iekritusi korporatīvās realitātes burbulī ļifonu cehā
gandrīz visi notikumi ir saistīti ar darbu, un tos es jums nevaru stāstīt, un vairums joku arī ir par darbu, un tos arī es jums nevaru stāstīt
pārtijs hārds arī ir tāds, ka there is no prosecco in my room jau divpadsmito dienu! divpadsmito! es pati tam neticu, ja godīgi
un pat līdz trišai neesmu bijusi nevienu pašu reizi, lai gan esmu londonā jau divas nedēļas
ar koncertiem arī vāji – esmu bijusi uz ofisa hipstera (kurš vairs nav ofisa hipsteris) koncertu, rīt iešu uz evans the death (martcore, achtung!), bet nightmares on wax bija tik ļoti izpārdots, ka nekur nevarēja izrakt biļetes, un nekā cita pilsētā īsti nav bijis pa šo laiku, nu labi, morisejs bija vienvakar, bet man tomēr tā simtnieka sametās žēl
ievērības cienīgākās lietas pa uzdzīvnieciņošanas un kulturālas laika pavadīšanas līniju notika tad, kad ciemos atbrauca kicīts
uzdzīvnieciņošanas augstākais sasniegums (puns kinda intendēts) bija nejauša nonākšana privātā pārtejā uz kāda haknijas noliktavas jumta, kur līksmi lēkājām i pie klaunstepa, i pie new order, kā arī turpceļā un atpakaļceļā pilnā rīklē uz ielas dziedājām queen dziesmas, un mums piebalsoja arī garāmgājēji
ļ. mīlīgi, ka iekļūšana privātajā pārtejā, kur mēs, protams, ieradāmies atsevišķi no tiem cilvēkiem, kuri mūs tur bija uzaicinājuši, tātad bez iespējām pierādīt, ka tiešām esam aicināti, ir tāda, ka nīgrs ārāmetējs noliktavas durvīs prasa, vai jums ir līdzi ahohols, un pareizā atbilde ir visiem strīpiņā pacelt svaigi nočņikā iegādātos maisiņus ar dzērieniem
un tagad par pašu galveno
zinātnes muzejā nupat ir atvērusies ohujennākā izstāde
kosmonauti, par padomju kosmosa iekarošanas vēsturi, ar artefaktiem
ar tādiem artefaktiem, ka var uz pakaļas palikt
ne tikai mēroga modeļiem, kuri arī spārda tā, ka maz neliekas, bet arī actual spacecraft, tereškovas vostoks piemēram tur ir
tas tomēr ir tāds brīnums, ka sešdesmitajos kaut ko tādu varēja dabūt gatavu, un kur mēs esam gājuši pēc tam, ko? where did we go wrong?
kas zīmīgi, pašā pirmajā telpā cita starpā sagaida arī staļina autogrāfs uz dekrēta par kosmosa programmu un stends ar koroļova vateni no gulaga, jo tur viņi visi šā vai tā nonāca
nu un miļōns visādu brīnišķīgu sīkumu, teiksim, lēdija gāga reāli ir lēdija gagarina, es esmu par garu, lai būtu kosmonaute, un viss tas stīmpanks, kas ir iekšā vostokos
http://www.wired.co.uk/magazine/archive/2015/10/start/soviet-spacecraft-cosmonauts-london-science-museum



tas nav dāleks, tas ir oriģinālais sputņika dizains (galu galā orbītā tika palaists backup variants)


klausītāju vēstule (plus gabaliņš saules baterijas no sešdesmitajiem)


giftšopā var dabūt šitādus, it kā smieklīgi, bet nav smieklīgi