No morāla viedokļa - nav nekādas atšķirības. Vienīgais, kas, manuprāt, padara bankas par "labākām" ir likumdošana, kas tās daudz vairāk ierobežo/regulē. Bet savā ziņā bankas ir draņķīgākas, jo lai cik dziļi neigrābtos sms-parādos, tie būs salīdzinoši mazi - ir reāli no 2,3 vai pat 5000 EUR parādiem izkārpīties pāris gadu laikā, toties ja būsi iegrābies uz dzīvokli vai māju, kuru banka atņem un izsolē nopāŗdot savam meitas uzņēmumam par smieklīgu cenu, tad esi parādnieks +/- uz mūžu.

(Reply to this) (Thread)

true-fucking-that.

(Reply to this) (Parent)

OK, pirmkārt: vēlreiz, banku bizness ir nauda, nevis nekustamais īpašums. Nekustamo īpašumu viņām apsaimniekot un tirgot nepatīk, viņām labāk patīk apsaimniekot un tirgot naudu. Ja viņas ar savu pārāk lielo kāri pēc kokaīna iebrauc tūtā un pēkšņi atjēdzas ar kaudzi neatmaksātu kredītu, kas garantēti ar nekustamo īpašumu — jā, tad viņi var nodibināt SPE, kas nopērk to īpašumu (starp citu, pilnīgi neviens netraucē(ja) arī tev dibināt savu uzņēmumu, kas tos īpašumus uzpērk, ja tev tas šķita tik izcils bizness), atļauj pavilkt apakšā svītru ailītē "zaudējumi" un vairs neveidot uzkrājumus sliktajiem kredītiem. Bet tas SPE ir apkopējs, kas satīra pievemtos stūŗus pēc ballītes, nevis pamatbizness.

Otrkārt, naudai tādi jēdzieni kā "salīdzinoši mazs" ir tik tiešām salīdzinoši — bet salīdzinot ar tavu ienākumu līmeni. Manai māsasmeitai ienākumi ir kabatas nauda, viņai 50 naudiņas liekas liela summa, kas ilgi būtu jākrāj. Manai kāpņu telpas kaimiņienei ienākumi ir pensija, viņai liela nauda ir 500. Man ir alga, man liela nauda šķiet 5000. Vēl kādam ir ienākumi no kapitāla, viņam liela nauda sākas no 50000. Ja es jelkad iekultos 500 eiro parādā, es to varētu nomaksāt bez milzu sirdssāpēm, savukārt manai kaimiņienei tas būtu diezgan grūti, bet māsasmeitai vispār neiespējami. Lūk, un ātros kredītus drīzāk ņem tādi ļaudis kā mana kaimiņiene, nevis es.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jap. Demogrāfija izsaka visu.

(Reply to this) (Parent)