| Comments: |
huh? Paskaidro šito, lūdzu.
Ja velosipēdists pieļauj versiju, ka satiksmē viņam var sanākt krist uz galvas, viņš drošības pēc uzvelk ķiveri. Līdzīgi kā varētu mērīt uzticamību avio satiksmei pēc nopirkto dzīvības apdrošināšanu, vai sarakstīto testamentu skaita pirms lidojuma.
man šķiet, ka būtu muļķīgi šādu iespēju nepieļaut neatkarīgi no dzīvesvietas, jo neviens taču nav nekļūdīgs, arī ne velisopēdists. vsm es stipri biežāk nojaucos savas, nevis citu vainas dēļ (tas gan diezgan daudz liecina par mani :D)
mani vispār patīkami pārsteidza uzstādījums "ja cilvēkam ir no kaut kā jābaidās, tad tas nav labi".
pat tad, ja tas, no kā būtu jābaidās, ir paša stulbums/neapdomība/neveiklība? labā sabiedrībā arī cilvēki ir pārliecināti, ka ir nekļūdīgi un nevainojami?
nu tbš no vienas puses jeij, es gribu atstāt ratus kāpņutelpā (visiem pa kājām, hehe) un nebaidīties, ka viņus nospers, un naktīs staigāt pa ielām un ģērbties, kā man iepatīkas, bet tāpat es gribētu turpināt "baidīties" no tā, ka, ja nesīšos lejā pa kāpnēm ar nesasietām kedām, nolauzīšu kaklu, un tomēr tās kedas sasiet.
tu esi pilnīgi brīva baidīties, bet ja tiek izdots likums, ka ratus kāpņutelpā atstāt drīkst tikai, ja blakus ir pieskatītājs ar šaujamo, tad šajā gadījumā tas tiek interpretēts kā negatīvs faktors.
Wow, that escalated quickly! :D Tu to tiešām par ķiverēm?
Šobrīd, piem., ir likums, kas liek obligāti pieskatīt bērnus līdz 7 gadu vecumam. Pieļauju, ka tev tas liekas slikts likums sliktai sabiedrībai (jo labā sabiedrībā nebūtu ar likumu noteikts baidīties, ka tik ar bērnu kaut kas nenotiek). Praktiski tomēr ir tā, ka, ja bērnu palaiž vienu pašu, tad tas nozīmē, ka es ekspektēju, ka sabiedrība par viņu uztrauksies vairāk, nekā es, es lieku kādam citam par viņu parūpēties, kamēr pati nodarbojos ar savām lietām. Apmēram analoģiski par tām ķiverēm (un drošības jostām autovadītājiem, same shit, ja tā padomā) - jo mazāk cilvēks rūpējas par savu drošību, jo vairāk citiem jāuztraucas par to, ka nekļūst par slepkavām.
man izskatās, ka tu runā no indivīda pozīcijas (kurai es pilnīgi varu piekrist, a la sargies pats, tad dievs tevi sargās), bet es priecājos par vispārīgā skatījuma tvistu. man joprojām tieši šajā kontekstā šķiet ļoti saprātīgi obligātu prasību pēc ķiveres interpretēt kā negatīvu faktoru, jo tas gluži vienkārši nozīmē, ka pret velobraucējiem var izturēties pimpīgāk, jo - ja nu kas, viņiem a) taču ir ķivere vai b) ah nav ķiveres, nu pats vainīgs, likumā taču teikts, ka jābūt.
Man šķiet, ka šitais ir riktīgi absurds pieņēmums, tad jau varētu padomāt, ka visi cilvēki izturas pimpīgāk pret autobraucējiem, kopš pieņēma likumu, ka arī aizmugurē sēdošajiem jāpiesprādzējas un bērniem jābūt ar beņķīti :) [pēdējās prasības, piezīmēsim, man šķiet labas sabiedrības pazīme, nevis sliktas, t.i., es jūtos nedrošāk, ja iekāpju mašīnā un man saka "pohuj, vari nesprādzēties" - un ja Toms man saka, lai es piesprādzējos un piesprādzēju bērnus, tas nenozīmē, ka viņš tagad sāks pofigā raļļot, jo, ja nu kas, visi ir piesprādzēti]
Tb es aptuveni saprotu tavu domu gājienu, bet man šķiet, ka salīdzinot reālo nepieciešamību pēc ķiveres un iespējamo pimpīgāko izturēšanos, tā reālā nepieciešamība ir lielāka. | |