kā man šodien gāja eiro-rīgas (c) vedjmah satiksmē: vīlēju svilpodams pa skolas ielas veloceliņu, saulīte spīd, celiņš gandrīz pavisam sauss, cilvēki smaidīgi, arī tie, kuri pie auto stūres, happy happy joy joy. tieku līdz arsam/žīdu biedrībai, tur opelis noparkots šķērsām veloceliņam. atceros ērmaņa mācību "nepaslinko un piezvani mentiem, lai citreiz padomā, vai tik dārgs parkings ir to vērts", velku ārā telepurķi un zvanu... uz 1188, jo nav jau gluži tā, ka es no galvas mācētu piezvanīt attiecīgās policijas (kura ir attiecīgā?) attiecīgajai nodaļai (jā, a kura?). kamēr operatore štuko, ar ko savienot, un meklē numurus, ierodas opeļa saimniece, kundzīte labākajos gados. saku operatorei paldies, savienot nevajadzēs, kundzīte ir ieradusies pati, saku kundzītei jūs esat noparkojusies uz veloceliņa, lūdzu vairs tā nedariet (es zinu, ka jūs neticat, bet tieši tā es teicu, ar visu lūdzu), reku es jau policijai sāku zvanīt, operatore klausulē smejas un novēl saulainu dienu, bet kundzīte sāk bļaut. vispirms bļauj "es te nemaz neesmu noparkojusies", pēc tam "kamēr jūs nepārstāsiet braukt pa gājēju ietvēm, es parkošos, kur gribēšu" (interesanti gan, lai apbrauktu viņas auto, man būtu jābrauc tieši pa gājēju ietvi), bļauj tā ka seja sarkana un siekalas šķīst, un bīdoties ar pakaļgalu skolas ielas satiksmē, bļauj arī uz to auto, kas aiz viņas gaida. kaut ko par velosipēdistu visatļautību, vairs lāga nesadzirdēju. dažus metrus tālāk, uz dzirnavu ielas stūra, cita kundzīte džipā mani laipni palaida šķērsot ielu. saulīte spīd, celiņš gandrīz pavisam sauss, cilvēki smaidīgi, arī tie, kuri pie auto stūres.
|