Par 1. septembri
Šurp grāmatas uz skolu
Es būšu teicamnieks
Lai māmiņai un tētiņam
Un roģinai ir prieks.


Smiekli un asaras lasot Delfu komentārus pie ziņas, ka mūsu dārgie draugi no štāba aizliegs bērniem iet uz skolu un liks tusēt pilsētā, tip streikot. Un vēl ir aizdomas, ka būs klopēšanās.

Ekhh ka prasās ņemt rungu rokās un šitos ubļudkus kārtīgi noslānīt. Zemcilvēki.

Nelielas pārdomas par augstāko rasi, cilvēkiem un zemcilvēkiem. Iz dzīves.
Ja nu kāds nezin, tad manas mātes vīrs ir vergturis ar trīsdesmit melnmutainiem vergiem un trim vagariem. Onslovs savā būtībā ir labs cilvēks, tikai ar draņķīgu raksturu. Un Onslovam ļoti nepatīk kad maizīti par hļebušku sauc. Nepatika pret hļebušņikiem esot radusies trīs gadus dienot desantā aiz polārā loka, kur bez viņa latvieša vēl bija divi lietuvieši un viens igaunis. Visi pārējie krievi vai “čornožopije”.
Nu vot, tagad viņš ir vergturis un nelielajā kolektīvā, kurš mainās pēc katras algas dienas (nu tjip – saņem algu un la fiesta), var dalīt darbus pēc nacionālā principa, ko stingri arī ievēro vagari. Nu vo, kad es strādāju uz kravinieka (baltā cilvēka privilēģija) kauguru krieviņi lādēja mašīnā zarus un es gremodams desumaizi varēju uzbļaut:”davaj bistreje kozli, mņe ješčo na dva objekta nado uspeķ!”. Un neviens neko, visi grib līdz piektdienai izturēt, jo tad vagars izsniegs katram 25 latvijas naudiņas, a ja daudz dirsīsies, pasūdzēšos vagaram, vai nedod dievs vergturim, un nabags vēl parādā kādam paliks nevis kaut ko saņems.
Vot tā viņus, lai tik basto, būs mums vairāk melnstrādnieku kuriem na radnom jazike varēs uzbļaut:”Davai pidar, ševeļi žopu, začem ja ķebe ģeņgi plaču!”