Par bērnu grāmatām vēl
Nu vo, bij man kādreiz hits- Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”. Nu vo, otrajā daļā “Tā tik bija vasara” Maigonis muka prom no nometnes, jo negribēja mizot kartupeļus, un viņu paņēma gūstā vietējie pigmeji – Jūrmalciema puikas, kuri mežā rāva nevis acīti vai dakteros, bet gan indiāņos. Nu vo, varonīgie čilkuti sagūstīja nodevīgo balģīmi Maigoni, un iedave tam par tāfeli, jo viņš virsaiti Lašu Nāvi nosauca par Reņģu Bendi.
Vo tas tik būtu jestri, iebraukt Engurē, tur ir tāda bīstami skumja vieta, kafē diskorestorānbārs Baltā bura or smth. Iepeldēt kafūzī, un nobļauties: “Nu ko bļa, reņgu bendes, tūlīt uzzinās ku vēž ziemo, ibio!” Nu un tad fiksi raut fraciņu.
Modelējam ainavu, jenoc vīlē pa Engures galveno ceļu ko mazās kājeles nes, mētelītis taisns, a tam no muguras satrakojies pigmeju bars ar airiem.

Savukārt Sasmakā var dabūt ar mēsludakšu, a Talsos vienkārši ar kulaku. Vispār lauku klopēs ir zināma romantika. Tāds mazā cilvēka aizvainojums un kropļotā taisnības izjūta redzot lepnu vāģi ar rīgas knariņu tajā.
Man liekas ka visbriesmīgāk klopējās Cesvainē pie vietējā “kluba” Grifs.