par indīgām pārdomām sieviešu virzienā
Šodien braucu ar tramvaju, sesto. Nāvīgs piedzīvojums. Cilvēki stāv kājās, bet viens beņķis ir brīvs trīs pieturu garumā, konduktora beņķis tas nav, to es pazīstu, vienreiz tādā iesēdos un gandrīz pa galvu dabūju. Domāju, kāpēc gan neviens nesēžas, pielienu tuvāk, papētu ķebli, nu it kā apvemts nav, saulespuķu sēklu nav, tip viss kedā, tīrs. Bet kāpēc neviens nesēžas? Nu labi, ja negribat sēdēt, tad nesēžat. Lieku dūzi virsū. Nu bļin, tantuks kas visu laiku bija stāvējis netālu no ķebļa un nesēdās tajā, bija klāt un ar savām paunām apstājās tieši man blakus. Skats tāds, ka liekas nabaga veča tūlīt atsviedīsies, un lūr man virsū. Sajutos neērti un laidu veceni savā vietā, ko viņa protams arī izmantoja. Nahuj? Viņa takš varēja tajā beņķī ieriktēties jau no paša sākuma, nevis gaidījusi, lai kādam liktu justies vainīgam viņas priekšā. Pretīgā bāba...

Tram param tramvajs kratās tālāk. Nekaunīgi lūru uz puisieti pie sienas, kurš man it kā jautā vai esmu pieteicies pensijai unibankā. Apsmadzeņoju, ka man nemaz īsti nav skaidrs kā tur ar to manu pensiju sastāv un vai vispār līdz tādai novilkšu. Ilgi prātot man nenācās, jo blakus divi meituki vārsmoja tik skaļi, ka gribot negribot nācās noklausīties viņu dialogu.

Vienu laikam jobers bija pametis un otra šo centās mierināt kā nu prasdama. Paklausoties vēl, tapa skaidrs ka meituks nepārdzīvo savu salauzto sirdi vai vēl sazin ko tur, meituks vairāk pārdzīvo par to, ka kā viņš ir atļāvies VIŅU tā pasūtīt, un ko tagad par viņu padomās pārējie pazīstamie, ka viņu tā vienkārši pasūta pirmo. Tip – akciju indekss sāk kristies. Un pārdzīvojums, ka viņš to izdarīja pirmais, nevis viņa. Jo ja viņa būtu tā pasūtītāja viss būtu bijis okej, bet viņš šitā, mērglis atļāvās pasteigties.

Sterva bļe...

Pist tādas un uz šķiršanos piecīti iedot. Citiem redzot protams... kuņai ir jābūt kuņai, un ja viņa tāda negrib būt, tad par tādu jāpataisa.
āmen