Par anon'im'am, bezadresāta vēstulēm
Baibuk,

Rakstu šīs rindas, jo šodien atkal dzirdēju par Tavām izdarībām, kuras kārtējo reizi robežojās un pat pārkāpj veselīga saprāta robežas. Šodien bija 1. septembris gan Pumpuros, gan Taurenītī, gan jebkurā citā, laimīgākā mācību iestādē. Es ceru, ka iesoļojot skolā un jaunajā klasē Tu juties lepna par savu veikumu un gandarījuma sajūta baro Tavu nožēlojamo, mazā cilvēka ego.

Tu laikam neapzinies cik maza un nožēlojama radība patiesībā esi. Cilvēki, kuri Tevis dēļ maina mācību iestādes pelna krietni lielāku līdzcietību nekā Tava šizofrēnija. Slimi cilvēki ir jāžēlo, bet Tu mērķtiecīgi izdzēs jebkādus žēlastības iedīgļus.

Skumji Baibuk, Tu mani skumdini. Jo skumjāku mani darīja apziņa, ka Tu ar kaut kādām interneta izdrukām aizskrēji uz policiju ne mirkli neapsverot domu, ka policijā izlasīs ne tikai Tevis uzsvērtos atslēgas vārdus, bet arī būtību. Ar visu to sarakstīto, Tu nepakautrējies pateikt – Tas ir par mani!

Komentārus lai iesniedzi. Tavai zināšanai, te mums ir elīta balle un tie kas komentējās pelna vairāk nekā Tavs mazs sūdels zaudējot līgumu, vai uz Latgales granulām. Tā kā, rezumējot, Tu atkal nodarīji sev kaunu, atsevišķās mācību iestādēs šodien biji apspriestākā persona Nr.1 un kūrortpilsētas pigmeji Tev rekomendē pārvākties uz laimīgo pļavu ciematiem, kur ar sev līdzīgajiem kredītniekiem varēsiet virties vienā suliņā.

Tavs Mārcītis