Par tirgiem
Nu ko, mazie zvēruļi, žurcīšus lasat, ja? Interesanti? Jā, piekrītu, man ar šad tad apriebjās, un apriebjas ne tikai žurcīšus lasīt, bet arī domāt:” nu nahuj Tu esi tik nabags?” Viedi vīri saka, ka nabadzība nav netikums. Vai arī :” hoķ mi i ploho oģeti, za to, harašo vaspitani.” Visas šīs viedās atziņas manu plukatas sirdi diez ko nesilda, un kuņģi nepiepilda. Pats stulbākais ir tas, ka ar reālu aci pasaveroties nākotnes perspektīvās, saproti, ka nekas jau nemainīsies. Varbūt pacelsies alga, teiksim pa 400 LVL trīs gadu laikā, bet tu vienalga būsi plukata. Viss ko varēja nozagt ir nozagts, viss kur varēja pa fiksam “uzvārīties” ir pārvārīts kā aizvakardienas zupa un viss ko varēja izdomāt, ir izdomāts. Labi, sūds par nozagto, uzvārīto un izdomāto, tā pat, ne tu būsi tas zadzējs, ne tas vārītājs. Tagad pastāstīšu par darbu. Piemēram tu, nu cik Tu pelni, 200 LVL, 400 vai 600LVL, nē, ne jau tu pokemon, tev ir lats dienā, kabatasnauda. Okej, pieņemsim vidējo statistisko aldziņu – 400LVL mēnesī uz rokas, nu un kas tu esi, plukata! Pat ja tev pašam nav jāapmaksā mobilais telefons un ir firmas mašīna, vienalga tu esi plukata. Un zini kāpēc? Tāpēc, ka dzīvojam mēs te caurumā grjobannā, kur centrālais sadzīves temats ir utainu krievu mītiņi un valdības atkarība no mēnessfāzēm. Piemēram mans Maskavas kolēģis brauc ar Carrera 911, savukārt Londonas keksi braukājot uz Aļasku, lai vizinātos ar sniega močiem. Nemaz negribas domāt, ko mana statusa bumbieris var atļauties Honkongā vai Los Andželosā. Es pat sūda jauno Lexi varu apskatīties tikai veikalā, i to pārdevējs uzmana, lai ar taukainiem pirkstiem pa stiklu nenoķēpā. Bļin. A daram ta mēs pilnīgi vienādu darbu! Ka tavu māti.

Līksmo plukata, T Mārketā skidons uz saliekamajām gultiņām un aizpērnajiem banāniem.