Par Cibas trūkumiem
Ir lietas kas man šeit pietrūkst. Precīzāk - tas ko es vēlētos, šeit varētu būt, bet nav. Vismaz nēesmu manījis.
Tātad, ļoti gribētos kādu patiesu geja dienasgrāmatu. Tādu kāda bija zanix. Pilnīgi balsī jābļauj, kā gribas ielūkoties smalkajā geju jūtu pasaulē. Ar patiesu prieku vēru vaļā zanix, kad redzēju ka šamais apdeitojies. Līdz asarām aizkustināja zanix mājas lapa, bildītes gandrīz izspieda asaru pār maniem vēja aprautajiem vaigiem. Un tagad nav zanix. Nav, čušš, pazudis. Sākumā neatskārtu kas man trūkst, līdz vienudien sapratu, nav mana zilīša, nu nav. Saskumu. Un viņa vietā neviens nav nācis, neviens nav pārtvēris stafetes kociņu, lai paustu visai plašajai pasaulei to sāpi ko jūt zilais pēc sab-bas nosodījuma, to prieku ko jūt pediņš iemīloties. Es sirdī dzīvoju līdz visām zanix dienām un nedienām. Un tagad viņa nav...
Protams ka lesbietes dienasgrāmata ar mani nespētu atstāt vienaldzīgu. Vispār, pret lesbietēm man ir īpašas simpātijas.
Vēl šeit nav neviena žīdiņa, kurš rakstītu par izredzētās tautas ciešanām. Vienīgais kas ir atzinies, ka ir žīds ir vikings. vikingsu es nepieskaitu pie klasiskajiem žīdiem, pārāk jau nu latvisks un sakarīgs, lai būtu apspiests žīds. Gribētos, lai šeit būtu tāds īsts žīdiņš, ar ķubiķeiku galvā un spējām rakstīt ivritā, tāds, kurš žurnālā stāstītu par Mozu, par izredzēto zemi, par latviešu leģionāru zvērībām. Nu un tā tālāk.
Bez židiņa es protams šeit vēlētos redzēt arī kādu nacionālistiski noskaņotu krieviņu. Kurš rakstītu ka “russkije sila, gansi mogila” un nekautrētos ielaisties diskusijās. Tas man palīdzētu tikt pāri skumju brīžiem un iekrāsotu manu pelēko ikdienu. Ir te viens chico, bet raksta maz, un ir pat, ja tā var teikt, pieklājīgs un inteliģents. Tāds man neder.
Uz nēģerēna klātbūtni nemaz neceru. Var vēl cerēt, ka kāds students no Libānas uztaisītu šeit savu žurnīti, bet arī tas ir gandrīz nereāli.

Garlaicīgi....