Par kalniem
Sekojot biedru pilsoņu posheiko un viestards piemēram arī es sadūšojos pa fiksam uzskricelēt recenziju par atvaļinājumu Alpos.
Atšķirībā no augšminētajiem pilsoņiem kuri izvēlējās Austriju, lēto alkohola cenu un tax free zonas vilināts aizkūlos līdz Itālijai, kalnu gaisa distribūcijas punktam Livigno. www.livigno.com

Pirmajā dienā, pirmā dienas puse tika pavadīta uz “bērnu kalniņa” (2x dāmu paradīze+1golgāta), jo divi no mūsu jautrās četrotnes uz slēpēm kāpa pirmoreiz. Pēc nelielas instruktāžas un pāris aizraujošu biešu noskatīšanās, atmetu jauniešiem ar roku un devos augšup. Livigno ir kalnu grēdu ieskauts ciematiņš ieplakā, no vienas puses tam ir kalns Carusello un no otras Mottolino. Pirmajā dienā tika iepazīts Carusello. Jāatzīstas, ka tik lielos kalnos savu slēpi spēru pirmoreiz, pagājušogad biju šļūkāt Somijā, bet varenais Himosa kalns salīdzinoši ar Alpiem ir skumji bērnu šņuksti. So, līdzšinējo Somijas un Latvijas kalnu uzvaru iedrošināts pašā pirmajā nobraucienā no Carosello augšas pa sarkan/melno trasi jutos visai brašs, un to, ka iegūtais ātrums ir nekontrolējams sapratu tad, kad izrakstījos no trases un novilku pa krauju nīkulīgās kalnu priedītēs. Laimīgi tiku cauri ar blekautu un nelielu izbīli. Laikam respekts pret nogāzes stāvumu man vēl nebij radies, jo nākamā biete tika parauta jau ar zvērīgu ātrumu ielidojot straujā trases nogāzē, kur piezemēšanās beidzās ar slēpju, briļļu lasīšanu 30 metru rādiusā un ar smeldzošu plecu, gūžu un pauri. Bij pat īss blekautiņš. Manī sāka dzimt pārliecība, ka jāstrādā vairāk ar kantēm nevis līgani grozoties jāsasniedz maksimālais ātrums kuru ar prātu var izturēt. Nu jā, ar kantēm, tehniski, kas līdz šim šļūkājot pa vietējiem kalniem, kur var nobraukt pa taisno atmuguriski, nebija nepieciešams.
Biešu sērija beidzās, beidzās arī adrenalīns, jo manā gadījumā tas izdalās tikai tad, kad esi uz ātruma robežas-es kontrolēju/nekontrolēju situāciju. Kļūda tika labota vietējā kafetērijā kur par 3.5 tugrikiem varēja dabūt drinku kurš saturēja vismaz 150 gramus Džeka Dānieļa un vismaz puslitru kolas.
Nu tā nu es ar Dārgo pārītī ierakstījos meinstrīmā un kopā ar visiem pārējiem kapitālistiem vienotā ritmā smaidot slēpoju no kalna lejup, ar funikulieri augšup un atkal lejā. Pa vidu apstāties, pabildēties (vispār apstāšanās vidū ir necieņa pret sevi, jo tu zaudē tik svarīgo inerci, kas ir tik ļoti nepieciešama priģeļnā ātruma sasniegšanai), nu un bla bla.
Laikam Dārgajai tas ārī piebesīja un mēs asnovaķeļno pārvācāmies uz melno nogāzi. Vispār tehniski pareizi izpumpēt melno trasi visā garumā ir ļoti grūti. Nobraucot lejā vajag vismaz piecas minūtes atelpoties, jo fiziskais iegriež pa ritīgo.
Nu tā uz kalna kopskaitā bijām četras dienas, vienu dienu Minhenē un vienu dienu Milānā. Nu un vēl cik tur tās stundas lidmašīnā. Ā, nu dumjajā Dāņu zemē arī biju, starp reisiem bij sešas stundas, lai pārliecinātos , ka Kopenhāgena sako. (žel 3.5 LVL par vilciena biļeti no lidostas uz pilsētu un atpakaļ)
Ā un par Milānu runājot. Nebrauciet, silti iesaku. It īpaši ar vieglo automašīnu. Brrr. Minhenē mēs tikām pie auto, A6 Avanta, ar kuru pārvietošanās par to draņķa Itāļu lielpilsētu bija tīrās mokas. Ar Fiatiņu smartu, stilo, vai 2simtās sērijas pežetiem tur jābrauc. Jo mazāks, jo labāk. Murgi, slima suņa murgi. Tur nevajag braukt pēc vispārpieņemtajiem noteikumiem, vadošais pricips- redzi ka šeit, šajā mirkli var izbraukt, nu tad brauc!
Bildes ir, kautkādas, bet nemāku ielikt, un tā tālāk. Jā zinu, man it kā ir ftp un vēl sazin kas, bet man parasti tur ielienot sanāk kaut kāds cundurs.
P.S. Ja kāds var izlīdzēt ar bilžu ielikšanu, dod ziņu, nosūtīšu pa meilu un ar viņa palīdzību kaut kā iepičkāšu šeit.
tests uz bilžukiem: