Par ēdiena pārstrādi.
Vakar vakarā uzrīkoju sev “ģeņ konservof”. Paņēmu konservu – “pašķet iz iņģeiki”, Rīgas Vilnis “Skumbrija tomātu mērcē” un zaļos zirnīšus, arī protams konservētus. Lielo drinku “Veselība” un “Āgenskalna” batonu. Skatoties apetītlīgu filmu, par kaut kādu čmo balotnoje, ar kuru tik izmisīgi cīnās Švarciņš, noriju visus konservus, ieskaitot dzērienu Veselība un to nelaimīgo batonu.

Vēlāk uznāca pārdomas par eksistencionālismu un kuņģa saturu. Atcerējos stāstiņu, nez kur to biju dzirdējis, vai no onkuļa Vasjas stikla taras pieņemšanas punktā vai no algebras pasniedzējas, vispār, tas, kā tas stāstiņš ir sasniedzis manas ausis nav tik būtiski, kā tā vēstījums.


Anatolijs Borisovičš pabeidzis maiņu zeķu rūpnīcā Aurora nesteidzīgi šķērsoja savu ceļu caur Arkādija parkam māju virzienā. Principā, vai šo cilvēku sauca Anatolijs Borisovičš, vai Nikolajs Pafnutjevs, vai vēl kā savādāk, arī nav būtiski. Tik pat labi tas varēja būt Jānis Bērziņš no kaimiņmājas, bet vārdu Anatolijs izvēlējos tā labskanības dēļ. Protams Ipolits arī ir daiļskanīgi, bet tikko ir pagājušas jaunā gada svinības, un kā katru gadu Jaungadā, vārds Ipolits piedzīvo smagu krīzi. Domāju ka šimbrīžam visi Ipoliti ir pietiekoši cietuši, tāpēc atstāsim viņus mierā.
Tātad, sildot patīkamai maija saulītei, Anatolijs labsajūtā samiedzis acis drasēja caur plaukstošo Arkādija parku Torņakalna stacijas virzienā. Dzīvoja viņš uz Mūksalas ielas, un šī diena bija kā piemērota, lai šo salīdzinoši nelielo attālumu veiktu kājām.

Savā būtībā Anatolijs bija labs cilvēks, viņš mīlēja bērnus gan savus, gan svešus. Bija izpalīdzīgs, nekad neatteica kaimiņam palīdzīgu roku, gan lai pārnestu klavieres, gan lai glāzīti pacilātu. Sabiedrisks, lai gan nereti mīlēja vienatnē doties sēņot vai makšķerēt. Nesmēķēja. Anatolijs bija kārtīgs cilvēks, kura raksturojumā neviens, ne partorgs, ne iecirkņa pilnvarotais, ne kaimiņi nevarēja neko sliktu iestarpināt. Pat dom upravam nebija ne mazāko pretenziju pret īrnieku Anatoliju Borisoviču.

Šķērsojis sliežu ceļu pie Torņakalna stacijas Toļiks izdzirdēja dobju burkšķi, kurš nepārprotami izlauzās no viņa vēdera. Daudz nebēdēdams par neizprotamajām skaņām viņš turpināja ceļu. Pēkšņi viņš sajuta, ka kaut kur dziļi viņa iekšienē kaut kas dzimst. Nesaprotamais radījums strauji palielinājās un izraisīja spiedīgas sāpes vēdera lejasdaļā. “Tas” pieņēmās spēkā un traucās cauri visiem Toļika gremošanas orgāniem meklējot savu ceļu uz plašo pasauli. Anatolijs paskatījās visapkārt, pie izlejamā alus dzeltenās mucpiekabes līkņāja blakus ceha brigadieris un vēl pāris pazīstamu darbabiedru,tālāk uz perona sieviete ar mazuli ratiņos un uzraksts “tuaļet zakrit” pie glābējmājiņas. Tā kā “nužņiks” bija slēgts un darbabiedru acu priekšā Anatolijs neuzdrošinājās lauzties slēgtās durvīs, tad sakopojis visus iekšējos spēkus mūsu varonis ar trakojošo svešķermeni vēdera lejasdaļā pielika soli māju virzienā.

Rūpnīcas ēdnīca pēc visiem saviem rādītājiem, gan vizuālajiem, gan gastronomiskajiem visprecīzāk atbilda nosaukumam “obšepits”. Padomju cilvēks par to neskuma, un vēl mollīgā Nastja, kura tik koķeti parasti smēla ēstgribētāju traukos skābu kāpostu zupu, padarīja šo vietu par tīri ciešamu. Šodien pusdienās tika dota jau augšminētā skābo kāpostu zupa, kartupeļu biezputra ar zivju cīsiņiem un kompots. Zivju cīsiņi Anatolijam nekad nebija garšojuši, un lēkdams pār apstādījumiem viņš nosprieda, ka svešķermeņa izcelsme meklējam tieši šajos nolādētajos cīsiņos.

Svīstot mokošus sviedrus Anatolijs iebrāzās savas mājas pagalmā. Tūlīt jau būs, tūlīt, un viss beigsies! Lecot pa trim pakāpieniem Borisovičs sasniedza trešo stāvu. Pa ceļam murminot atvainošanās vārdus tas nejauši pagrūda pensionēto kara veterāni Vladļenu Ņevsimovu, kura lādēdam draņķa nepieklājīgos cilvēkus, kuri nezin ko viņa viņu dēļ ir pārdzīvojusi, dāvādama no fašistiem brīvu dzīves telpu, uzlasīja pa kāpnēm izbirušos kartupeļus.
Tūlīt, tūlīt. Anatolijs drudžaini meklēja dzīvokļa atslēgas. No deguna nopilēja sviedru pile. Muskuļi turējās uz pēdējo tūkstoti. Teju, teju tie var neizturēt un nezvērs izlauzīsies laukā. Toļika deniņi pulsēja. Tā atslēga, tūlīt, tūlīt. Neiet iekšā. Nu kas ir! Nu! “Bļaģ!” caur zobiem izgrūda Toļiks. Sievasmāte nebija vis aizbraukusi uz mazdārziņu, bet palikusi mājās, un atstājusi atslēgu slēdzenē. Anatolijs drudžaini spieda zvana pogu. Vienreiz , otrreiz. Līdz riebumam pazīstamie šļūcošie soļi durvju otrā pusē neatskanēja. Viņš sāka ar dūri dauzīt durvis. Nu atver taču! Es vairs nevaru... “Atver! Ver vaļā, ka tev saka, Tu! Kuce, Mauka! Bļaģ!” Anatolijs vairs nevaldīja pār sevi. Acis bija pieplūdušas ar asinīm, lejā, pie pašas vēdera izejas kaut kas sāpīgi pulsēja. Viņš pat nemanīja, ka ir sācis bļaut balsī un sacēlis kājās visu māju. “Toļ , tu ko?” Anatolija trakošanu pārtrauca noplīsušā jūrnieku kreklā tērptais kaimiņš Serjoga Vasjuks. Vasjuks, kurš atspiedies pret stenderi kasīja savu padusi izbijās, redzot, ka vājprātā spīdošām acīm, neveikli liekot soļus tam tuvojas muždien tik rāmais kaimiņš un svepst: “Ielaid, es ātri... baigi...” Teikumu Anatolijs nepabeidza, bet ar panteras cienīgu lēcienu iebrāzās kaimiņu dzīvoklī, pagrūda malā Serjogas lauleni un ielidoja tualetē.

Padomju laiku dzīvojamās mājas nevarēja lepoties ar plašām tualetēm, ne ar ietilpīgiem sienasskapjiem, ne ar plašiem bēniņiem. Tāpēc nereti saimnieciski ļaudis tualetē ierīkoja kaut ko līdzīgu mazai noliktaviņai ar podiņu vidū. Serjoga, būdams kārtīgs mičurnietis savu ateju bija pārvērtis par visdažādāko mantu krātuvīti, kur atradās viss. Sākot no vakardienas avīzes “Sovetskaja moloģož”, kura bija sadīrāta smukās, vienādās lapiņās, beidzot ar naglu kārbu un pusizlotām krāsu buņdžām, kuras rindojās plauktiņā pie atejas sienas.

Ielauzies tualetē Toļiks sāka drudžaini taisīt vaļā bikses, pirksti neklausīja un poga ar klusu strinkšķi atdalījās no biksēm. Toļiks rāva nost bikses ar spēku, kad tās bija pusmastā, Borisovičs meta pirueti, lai ar dūzi piezemētos tieši uz fajansa zirga. Bet, ka tavu neražu, griežoties Toļiks ar elkoni ievilka pa krāsu bundžām, un viena, kurā šķiet vēl bija diezgan daudz zilās krāsas, sasniedza podu par sekundes simtdaļu ātrāk nekā Toļika sēžamvieta.

Lieki piebilst, ka Vasjuks būdams īstens nacionālā ražotāja patriots bija iegādājies pašmāju uņitāzu, nevis turku, kuru pa blatu varēja dabūt mēbeļu namā. Nezinu vai krievu fajanss, keramika, vai sazin no kā tā uzparikte ražota ir stiprāks par turku vai spranču, bet noteikti vājāks par divlitrīgu metāla krāsas bundžu.

Vienlaicīgi ar nezvēra nākšanu pasaulē kāds aizgāja nebūtībā. Un tas bija pods, kuram vajadzēja uztvert Toļika mocītāju un aizvadīt pie sugas brāļiem. Bet Anatolijam Borisovičam Atmorozkinam šajā mirklī viss bija vienalga. Viņš fabrikā bija uztrennējies to lietu darīt uz diviem ķieģelīšiem, tāpēc tas, ka tagad nevar lepni atmesties uz fajansa zirga viņu īpaši netraucēja. Viņš bija laimīgs, jo TAS bija beidzies.