Par Vāciju turpinot
Es nerunāju vāciski. Nu nemaz, vienīgais ko kā kārtīgs oktobrēns varu nomēkšķēt ir „hende hoh un gitļer kaput!”. Ja man ir jāpaskaidro kas vairāk, nekā tikai gitļera sagrāve, tad ir grūtības, ih bin baļnoj vai kaut kā tā. Pieņemsim savu sāpi par automašīnu es no sākuma uzrakstīju gūgle transleitā, tad pārrakstīju uz lapiņas un tikai tad devos pie friču mehāniķiem, jo tie cūkas sarainie angļu valodu ir bastojoši visi kā viens un kā jau lielas nācijas pārstāvji neuzskata par nepieciešamu šo nepilnību novērst. Ne jau visi, piemēram mazo pilsētu/ciematu burgermaistri angliski runā tīri labi.

Tagad par darbiem. Darbs šeit ir. Tikai nav kas dara pa lielai šaibei. Melnumi nestrādā, sēž uz pabalstiem un ražo pēcnācējus. Neoficālās sarunās ir jūtama nots, ka visiem „tiem” vajadzētu „galīgo risinājumu”, bet neviens skaļi par to nerunās un turpinās maksāt pabalstus. Ir daži opozicionāriņi, kas vietējos medijos par to atļaujas mēkšķēt, bet viņu balsis ir mazas un klusas. Kamēr Angela nepateiks, ka mellais jāliek vagonā, tikām nekas nenotiks.

Tātad, darbs ir, leibora nav. Nerunājot nevienu vārdu vāciski noorganizēt lietas ir tuvu neiespējamajam. Tingeltangelis protams joprojām ir topiks numur viens, bet ak tavu neražu, tas neģenerē stabilu kešflovu. Tas nelūzt tik bieži kā gribētos, to neatjauno tik bieži kā gribētos un jaunus uzstāda arī pārāk maz. Savukārt lapas birst katru gadu, sniegs snieg katru gadu un zāle jāpļauj reizi divās nedēļas deviņus mēnešus gadā. Tas ir stabili.
Vietējā avīze ir pilna ar sludinājumiem, ka dos desmit eiro stundā tam, kas ikpārrītus noraks piebraucamo ceļu no sniega. Tas pats vasarā par zāli. Municipalitātēm ir tenderi par visām pārējām uzkopšanām, kur nav vajadzīgas hai fai tehnoloģijas, tikai un vienīgi leibors. Es runāju par bavārijas miestiem starp Nurnbergu un Minheni, kur rezidē simtiem, tūkstošiem vācu pensionāru ar pensiju 100k EUR gadā. Un nav kas norok fakin sniegu, kamēr Nurnbergā es vienā rajonā vairs vispār nevienu balto neredzēju. Kā tas var būt, ka pa rokai ir melnais tūkstotis ar vergiem, bet tie sukas tikai dzer nocenoto alu un guļ līdz pusdienslaikam. Gāzes kamerā ar visiem bērniem iekšā un miers, vai lai laiž atpakaļ uz savu Turciju vai Pakistānu.
Tagad par latvietīšiem. Interesējos par kādu, kurš strādātu par „runvedi” teiksim. Es varu norīt to, ka viņš savā prāta aptumsumā man var uzjautāt 12 EUR/h, lai jautā. Bet es nevaru nahuj norīt atbildi uz jautājumu:” kā Tu strādāsi ar municipalitātēm?”, kura skan:”Nu ielikšu sludinājumu, gan jau kāds piezvanīs”. JEBAL NAHUJ!

Piem Georgensgemund mayors vai burgermaistrs, sauksim kā kuram labāk tīk man ierādīja savu lepnumu – industriālo rajonu 5 kvartālu lielumā, kur tiešām notiek aktīva rosība, reģionā vajag izaugsmi un papildus nodokļu maksātājus, tāpēc ar komunikācijām pilnīgi aprīkotu zemesgabalu viņš janpienācējiem došot par 25EUR/metrā kas priekš šā reģiona ir pa velti. Bet ko tur darīt, ja papētījis ar kādām iekārtām apstrādā koksni vācu paneļu māju ražotājs sapratu, ka es ar savu varēšanu un Sloku no tā visa esmu gaismas gadu attālumā. Paliek tikai leibora imports.

Teiksim tadžikistāna ar saviem 80 USD vidējo mēnešalgu. Tadžiks ir stulbs, par to diskusiju nav, bet zāli pļaut jau viņš varētu iedresēties. Paldies EU un Latvijas likumdošanai. Pēc idejas, balstoties uz visiem Šengenas noteikumiem un līgumiem es te varu atvest kaut vai simts tadžikus, bet katru ne ilgāk par 6 mēnešiem. Pēc idejas, būtu iespējams nopļaut visas ceļmalas no Nurnbergas līdz Minhenei par cenu, kas ir mazāka par tagadējo un pie viena apzeltīties. Vajag tikai nedaudz naudas, uzņēmības un vācu valodas. Un laiku. Teiksim tā, man trūkst no visa pa druskai, kas skumdina, bet nevajadzētu mest flinti krūmos. Pirmais ar ko sākšu nodarboties atgriežoties mājās, es meklēšu naudu. Un vācieti, vai latvieti, kurš runā vāciski, bet nav sevi pārvērtējis kretīns ar nulli sapratni par lietu kārtību. Tā kaut kā.