Par nodarbinātību
Šodien visi te par tādām jūtīgām sociālām tēmām. Man ar ir viena uzradusies. Bezdarbinieki un ko ar tiem darīt. Man pat būtu jāsacer kāds viedokļraksts vietējai avīželei sava PR spodrināšanai, tikvien, cik patlaban nespēju to pilnībā nodefinēt.

Jaunā NVA vadītāja Inese šodien bija sagatavojusies karam – kāda sūda pēc pie 12% bezdarba reģionā, vietējā filiāle nevar nodrošināt vietējos uzņēmējus vismaz ar mazkvalificētiem sezonāliem strādniekiem. Manuprāt jautājuma pats uzstādījums jau bija dumjš, bet ne par to šis stāsts. Problēma nav NVA darbībā. Tā ir mehāniska un nekādas kļūdas pielaist nespēj, ja protams ministrijas krāniņi kādā brīdī kaut ko nesadirš pēc būtības.

Paskatīsimies uz „meņū” darba ņēmēja acīm. Alga maza, priekšnieks draņķis, stundas garas. Tagad no darba devēja leņķa – mazkvalificēts parazīts ar pārāk augstām ambīcijām. Strupceļš. Tas protams nav bezcerīgi, jo meklējot darbinieku un darbu, puses finālā par kaut ko vienosies. Ja ir atsevišķi uzņēmēji, pie kuriem vairs neviens neies principālu apsvērumu dēļ, tad tā ir uzņēmēja, nevis NVA problēma.

Problēma drīzāk ir atsevišķu cilvēku kategorija, kas ir tā saucamie ilgstošie bezdarbinieki. Gadu, divus, trīs. Profesionāls bezdarbinieks, kas atsakās no jebkādiem darba piedāvājumiem, ir izštudierējis kā var kasīt savus 40 LVL/mēnesī un ik pa brīdim atsēdēties astoņdesmitlatniekos. Izglītība nav, profesionālo iemaņu arī nē, par tādām ekstrām kā valodas pat nav vērts tincināt. Gadās arī analfabēti, lai cik tas jocīgi mūsdienās neliktos. Un neviens, nekad, ne pie kādiem apstākļiem neies strādāt. Ir mehānismi kā šādam var atņemt statusu un tos pašus 40 LVL/mēnesī. Ko tas nozīmē? Mirt viņš tā kā netaisās. Nelegālā nodarbinātība, noziedzība un citas sekas, jo uzturlīdzekļi kaut vai polšam jāsagrabina.

Sadarbība satrp Finanšu un Labklājības ministrijām nenotiek, lai kaut kādā veidā kontrolētu naudas plūsmas konkrētiem personas kodiem, ja protams viņiem ir bankas kartes. Daļai ir, kur viņš šad tad iemaksu aparātā savu palučku nobēdzina. Lūk, tas būtu jāmonitorē un personas kods jāvelk pie zvana. Nenotiek arī sadarbība starp Labklājības ministriju un uzņēmējiem, kuri varētu ar kādu nebūt motivāciju, kaut vai nodokļu atlaides, šo astoņdesmitnieku nodarbināt par teiksim divsimt un izspiest no tā ērma 20x lielāku atdevi nekā tad, kad tas marinējās „bomžu programmā”. Vārdu sakot, manā galvā ir daudz kompleksu risinājumu kurus tagad slinkums aprakstīt.

Galvenā problēma manuprāt ir tur, ka mūsdienu liberālajā pasaulē kaut kas tāds, kā ilgstošs bezdarbs ir iespējams, ka izvēle strādāt vai nē, tiek dota sen jau degradētiem un parazitējošiem elementiem. Manuprāt „bezdarbībai” ir jābūt kādam zemākajam, kritiskajam punktam, kuru sasniedzot pret konkrētu personu tiek vērstas konkrētas represijas. Un ne jau pabalsta atņemšana vai nelegālās nodarbinātības uzraudzīšana, bet gan piespiedu darbi. Manuprāt darbs lielo infrastruktūras objektu būvniecībā būtu ļoti piemērots. Atsevišķa referāta vērts būtu taktisko risinājumu sistēmas apraksts, bet būtībā tie būtu spaidu darbi ceļubūvē, derīgo izrakteņu ieguvē vai lauksaimniecībā, kas ilgtu līdz personas pensionēšanās vecumam vai algota darba iegūšanai. Nāve un invaliditāte arī varētu kalpot kā iemesls atbrīvošanai. Ja darbi tiek kavēti, tad piemēro deportāciju uz Ziemeļkoreju ar kuru manuprāt šādu sadarbības līgumu varētu noslēgt.

Vēl protams ir jāstrādā pie darbaspēka kustības ierobežošanas ES teritorijā vismaz izskaužot nelegāli nodarbinātos, kurus atgriež Latvijā un pēc tam Z Korejā, ja tiepjās strādāt.

Kaut kā tā, vēl biki padomāšu, kā tas reāli varētu darboties.