Par to, kad sliktais nāk par labu
Ir man tāds paziņa. Ziķerīgs čalītis, tikai tā domāšana strādāja galīgi nepareizā virzienā. Nu tur pat alu veikalā bez shēmošanas nopirkt nevarēja, attiecīgi visa tā dzīve tika balstīta uz dažādām „shēmiņām”, regulāriem kodieniem un sēdēšanas uz amfetamīna vai koksa. Štuku pa nakti varēja nolaist, ka nosmird. Tie amati ko ziķeris ieņēma arī nebija tie mazākie un shēmošana varēja notikt dažādos līmeņos, līdz viņu pieķēra par prastāko banaļņiku (žadnotj zagubila), izdrāza visur kur var un nolaida podā. Viss, alles, gitļer kaput.

Šodien 7:45 es viņu satieku Jaundubultu staķikā. Čalis izskatās par 10 gadiem jaunāks, regulārā pampuma nav un liekas, ka kosts vai šņaukts jau nav mēnešiem. Zivtiņas tirgojot, kūpinot un tirgojot. Nekas dižs jau nav, bet sava iztikšana ir. Nopērk Česterfīldiņu, pieklājīgi atvadās un prom ir.

Varbūt, ka tā pat ir labāk.