Par to, ko es laikam nesapratīšu nekad
Ar to Interneta Karaļa meklēšanu iet visai čābīgi. Un nevis tāpēc, ka piedāvājums būtu slikts, vai trūktu cilvēku. Nē, ne tuvu! Problēma ir tajā, ka valda vispārējs debilisms un sevis pilnīga pārvērtēšana.

Strādnieku, kurš raks no šejienes līdz pusdienslaikam atrast ir 3 minūšu jautājums. Meistaram, kurš sapratīs rasējumu vajag nedēļu, nu labi, pēc divām būs atrasts. A puiku, kurš webos, dizainēs un visādi citādi slaistīties atrast laikam ir visai neiespējami. Internāta gurū šķiet ir katrs otrais, ar apspīlētām biksām, tuneli ausī, un savu tvitera akountu. Bet viņi uzdod nepareizos jautājumus. Pirmais no tiem – cik maksāsi? Kad piesakās darbā, ir jāstāsta cik Tu izdarīsi un tad es pateikšu, par cik es to novērtēšu, nevis otrādāk. It īpaši gadījumos, ja iet runa par pārdošanu. Aber nē, cik maksāsi, par kādām naudām iet runa un tā tālāk.

Es saprotu, ka cilvēkam ir svarīgi to zināt, bet nevar paģērēt algu, pretim nedodot rezultātu, kur katrs nākamais uzzinot, ka būs 3 rubļi plus procents sāk vaikstīties. Tas ķipo pēc aprēķina – cik es dabūšu, ja nedarīšu neko. Nē mīlīši, tā neies krastā, es protams palikšu ciets kā klints, kaut pats pa naktīm to darīšu, bet sīkiem, nedapistiem sūdiem, kuri no sevis ir iedomājušies sazin ko, novēlu, lai dzīve izvalkā pa dubļiem ar izbadinātu vēderu tā, ka finālā būtu spiesti stacijā sūkāt pimpi par četri lati ejakulācijā. Tad uzzinās kas ir darbs uz rezultātu.