Par Smaragda pilsētas burvi
Un kad rotaļīgās brāzmas norāva jumtu, es attapos Kanzasas tuksnesī, pēdējais, kas bija gatavs palikt ar mani, bija bezspalvu kaķis, kurš kā pitons aptinās ap pleciem. „Pretīga vieta”, gluži cilvēcīgā balsī klusi nomurrājā kaķis, „Jā, bet man te patīk!” noteicu un aizdedzinājis sērkociņu kastīti iesviedu to pamestā sešdesmito gadu chevy vrakā. Mēs stāvējām „on route 66”, ko tik bieži bijām skatījuši filmās. Iespējams, ka tas vijās caur piecdesmit pirmo štatu, un tā noteikti bija Amerika, kura piepilda katru sliktā oktobrēna sapni.


Ar terminu zāle es iepazinos apmēram četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā skolas diskotēkā, kur čaļi, kuriem bija viss: vecenes, nauda, lietota „ģevjatka” un cieņa bijušā kino „Ilga” spēļu zālē, to prezentēja kā „krutāko ģēlu, kurai pat poila netur līdzi”. Mazajiem nedeva, tobiš man, kā arī kabatas naudas neienāca gana, lai apmeklētu „džokeri” Ilgā un vizinātos ar lietotu devītnieku. Man vispār nekā nebija, tik vien , cik vēlēšanās būt. Tas kremta līdz kaulam, līdz kadrs, kura vārdu vairs neatceros, bet bija no „divpadsmitajiem” teica, ka viss reālais tuss tagad esot centrā, Veldzē. Kas tā Veldze tāda man īsti skaidrības neradās, bet jebkurā gadījumā, brauciens ar devīto trolejbusu līdz strēlniekiem nav pārāk liela cena, lai uzzinātu atbildi. Veldze kā izrādījās bija alus bārs, sānieliņā no Līvu laukuma, kur tagad slejas manas konstrukcijas. Iestājoties pavasarim, varēja braukt uz „Veldzi”, bet krogā neiet, jo naudas šā kā tā nav, bet pasēdēt skvēriņā. Lielākoties tur sēdēja ļaudis, kuri centās uzsvērt kaut kādu savu piederību mūzikas novirzienam. Panki, metaļori, grandža un citas puberitātes izpausmes, ko šodien tēvišķi dēvēju vienkārši – melnie netīrumi. Man manos četrpadsmit savas ticības nebija, bet lai apliecinātos bija jaciņa, kur ar flomīti biju izzīmējis Aerosmith logo, Megadeath krekliņš un visam piedevām varēju nokviekt daļu The Exploited repertuāru. Es derēju visiem, visi derēja man un Ilgas „džokerī” arī varēju iekāpt bez baiļu, jo laikam biju vienīgais matainais, ko rajonā nesita.


Kāpēc nesita un kā sākās sūdi. Tajā pašā Veldzē bija visādi „mazie panki”, kuru vārdus ar vairs neatceros, bet kuri Iļģuciema skolas diskotēkas tik lielo dārgumu un deficītu mētāja pa labi un kreisi. Ne jau pa velti, bet diezgan brīvi apmaiņā pret diviem latiem. Paralēli savu darbību uzsāka kafejnīca „Kaktuss”, kas atradās iepretim „skladiem”, kur vēlāk iemājoja reiva klubs „Open”. Nebija grūti iegādāties špickastīti un to aizvest līdz skolai vai uzcienāt „čaļus” no džokera. Vienu, divas, trīs. Kopā ar Sandi braukājām šo maršrutu diezgan bieži, līdz iekarojot ticību, „mazie panki” mūs iepazīstināja ar Doles čurkām, kuri apsaimniekoja savulaik tik populāro vietu „Lubaņčiks”. Dzīvoklis zem tālaika Lubānas tilta, tagad tā būtu vieta kaut kur zem Dienvidu tilta. Bija saulainais 1994 gads.


Rīgas XX videne zāli vilka atspērdamās. Caur pudeli, budnžu, ar ūdeni vai vīnu. Kroņa nummurs bija izvilkt vairākas šķipsnas caur šķidrumu merkurs. Piepīpētas un pievemtas kāpņutelpas, balle deviņos no rīta, kad vecāki aizgājuši uz darbu. Uz skolu jau gājām ar, bet tas nebija uzdevums numur viens. Ilga- Strēlnieki-Lubānas iela un atpakaļ tika uzskatīta par prioritāti dienaskārtībā.

„Lubaņčiks” kā noslēpums neturējās ilgi, ar acetonu apsmidzinātās kaņepes katru dienu atceļoja uz Iļguciemu par aizvien jaunākiem un lētākiem ceļiem. Toties ieradums garajā starpbrīdī pirms fizikas uzvilkt kāsīti palika. Krāpšanās zolē (klepus-kreicis, deguna urbināšana – sirds) paralēli pāris uzticīgajiem gandžas klientiem vairs nespēja nodrošināt to piecīti, pie kura biju pieradis laikā, kad vecāki kabatasnaudās izsniedza piecdesmit santīmus dienā jebšu divi piecdesmit nedēļā.

Alternatīva uzpeldēja negaidot. Čalis, kura vārdu neatceros, nāca klajā ar atklājumu, ka skolas militārajā kabinetā (deviņdesmitajos tādi bija saglabājušies aiz inerces) ir aptieciņas ar ātomkara drapēm. Tur ir tabletka, plastmasas iepakojumā, „fofa” saucās, un ar tās palīdzību zāles piedzīvojumi ir pielīdzināmi braucienam ar vecākiem pie ōmes. Jau sen atpakaļ, tepat cibā par fofu biju rakstījis, bet tagad vairs neatrodu šo ierakstu, bet bija lieta...

Vasaras praksē pieteicāmies tīrīt šautuvi un militāro kabinetu ar mērķi tikt pie aptieciņām. Mums veicās, un izrevidējot plauktus varējām sevi identificēt ar narko baroniem. Bija daudz un izsakot naudā pēc Veldzes kursa varēja dabūt pat lietotu opeli. Uz to brīdi tas šķita kā miljons tagad.
Andele gāja uz urrā. Pircēji rija, paši rijām un bija zvaigžņu kari ar kingkongu klātienē. Atgriežoties skolā viss stāvēja savās sliedēs. Piecdesmit sāči no senčiem, astoņdesmit no doņiem (mans brālis, tas kurš tagad zvērs, rukāja uz doņiem gardenēs, pēc tam doņus mainījām vienam losim uz modelīšu mašīnītēm kuras es vedu uz Jūrmalu, savukārt tur viens džeks tās tirgoja savā skolā sīkajiem), lats no zāles un trīnīts no fofām. Priekš ’95 gada skolnieka budžets tīri pieklājīgs.

Ir kārtējā XX skolas diskotēka, kur garderobēs iekasējam naudu pretim sniedzot piedzīvojumu astotklasniekiem. Policijas parādīšanās bija pirmais trauksmes signāls, bet tā kā Iļģuciemā regulāri kādu nošāva, to uztvēru kā vienkārši preventatīvus pasākumus skolēnu drošībai. Momentā, kad viens no astotklasniekiem tika aizvests ar ātrajiem man ceļā nostājās mācību pārzine. Apmetoties bēgšnai trāpīju divu kārtībsargu rokās. Tas bija brīdis, kad viss aizgāja pakaļā. Pēcāk esmu trāpījis arī smagākos gadījumos, bet tobrīd sajutu, kā mans kuņģa saturs kļūst smags, raidot skudriņas pār visu ķermeni pieprasot iespēju padirst, kuras man tajā brīdī nav.

Mājās es dabūju pa muti „bez bazara”. Mani vecāki, kuri katrs ieguvuši pa divām augstākajām izglītībām neiedomājās sagaidīt no savas atvases ko tādu. Šoka iespaidā arī mans tēvs, doktōrs, vienkārši atcerējās savus ziemeļos, armijā pavadītos gadus, un kapitālistiski noziedzīgo atvasi atskaldīja turpat priekšnamā.
Mana lieta tika izskatīta ātri. Neviens nevēlējās skaļu izmešanas skandālu narkotiku dēļ, tāpēc tika noslēgts darījums. Mārtiņš būs „olimpietis”, vai nu prom uz četrpadsmito vakareni. Nelaime tāda, ka ne no algebras, fizikas vai ķīmijas es nejēdzu un joprojām nejēdzu neko. Tā bija problēma, kuru viena no vadošajām pedogoģiskajā darbā atrisināja vienkārši :” Viņš ir dirsējs, visu dzīvi takš teātrī nogājis, lai skaita dzejoļus un prozu!”. Šai dāmai joprojām esmu pateicīgs, un tamdēl XX skolā kādu laiku man bija iespēja karāties pie dēļa blakus ķīmijas, fizikas un algebras olimpiešiem, pabeigt vidusskolu, iestāties augstskolā un nenonākt cietumā.

Pēcāk es tiešām biju pamatīgi nobijies. Skaitīju dzejolīšus, vācu diplomiņus un ar bastošanu jaunrades dēļ tomēr nokārtoju valsts eksāmenus godam, lai vecākiem nebūtu kauns. Pēc tam, vēl nedzimušais hipsters tika nosūtīts uz ASV, lai uzzin īsteno dolāra cenu, atgrieztos uz iestātos augstskolā.

Naudas nebij, līdz vājprātam trūka, jo „turīgie” vecāki uzskatīja, ka astoņpadsmit gados sava alus un meiteņu nauda ir jānopelna pašam. Kad laukā ir mīnus piecpadsmit, un tu stāvot līdz kulei ledainā purva ūdenī redzi tēvu piebraucam apsildītā mašīnā, cirsmas un nekurienes vidū, Tev gribas kliegt. Vienīgais ko Tu vari, ir sakodis zobus vilkt priedes zaru uz šķeldotāju, aizķerties aiz saknes un iemočīt ar seju dubļos.

Man paveicās, kur atkal bija nopelns spējai dirst un runāt muļķības. Es tiku strādāt mediju aģentūrā un mans uzdevums bija uztaisīt poverpoint prezentāciju par vides reklāmas stendiem. No poverpointa, tā pat kā no ekseļa es nejēdzu ne sūda, bet to rūpīgi slēpu. Vakaros mājās, kad vecāku kompis bija brīvs līdu iepazīties. Līdz septiņiem rītā pazinos, katru nakti, līdz uzzināju, ka pārbaudes laiks ir izturēts.

Man maksāja mazu, bet godīgu algu, bija perspektīvas kuras arī centos izmantot. Reklāmā baisi dzer, tas nevienam nav noslēpums un arī man, kurš no Iļģuciema nācis, vienmēr patika ieraut. Pralēli dropei vilkās arī zāle, ko regulāri uzvilka radošie, vai jebkāds cits stilīgais tusiņš kas bija ik uz soļa. Tēva dūre stāvēja kā dzīvs piemērs tam, ka narkotikas ir slikti, un kaut ar apzinoties, ka vecāki mani vairs ietekmēt nevar, dziļi zemapziņā es tai cigaretei pieskārties baidījos. Pagāja laiks, atmiņu brūces apdzija un balle atsākās. Tā reizēm, ja uzcienā. Nē, zāle nav narkotika!

2005 gadā man sanāca piedzīvot ko ļoti sliktu. Tā bija interesanta materiālās pilnības un dvēseles tukšuma korelācija. Es iedzīvojos naudā, bet zaudēju draugu. Nē, mēs nesastrīdējāmies, viņš nomira, nositās, aizgāja bojā manis dēļ. Kādu mirli dzīvoju kā apstulbis un tad dāsnas rokas man iedeva uzpīpēt. Mirkļos, kad cigarete nelīdzēja es šņaucu. Kā nokļuvu līdz šņaukšanai neatceros, bet tā bija tikpat ikdienišķa ballītes sastāvdaļa kā viskijs, kola vai čipsi.

Sēras nevilkās mūžīgi un kaut kādā brīdī es pateicu nē, jo gribēju ģimeni. Plāni izkusa kā cukurs tējā divtūkstoš astotajā gadā, kad kopdzīve aprāvās un es attapos krīzes plosītajā Latvijā bez parādsaistībām, bez īpašumiem, ar visu pārdotu un treknu kredītkarti. Vecpuiša dzīvē metos ar pilnu krūti. Ja ne reindžrovers, tad turāgs nošņaukts būs. Paldies dievam, ka tajā miesaskārību un narkotiku orģijā nekļuvu par geju. Atmiņas ir krāsainas, bet tās rezumējās ar pamošanos un apziņu, ka beidzot Tu čalīt esi gan ar pliku dirsu karstās smiltīs.

Šobrīd aprit divi gadi kopš neesmu lietojis nekāda veida narkotikas un ceru nelietot vēl ilgi. Brīdī, kad viss būs padarīts, bērni izaudzināti un skaidrība par nāvi, es apsolos iziet uz savas BoraBora salā esošās terases un iepūst vienu treknu celiņu. Tagad gan ne.

Kāpēc es to stāstu? Atceraties Sandi? (trešā atkāpe no augšas). Viņa vairs nav. Varbūt viņš ir, bet viņa nav. Pēdējoreiz kad kaut ko dzirdēju, tas skanēja aptuveni šādi :”Guļot pie ōmes, tā nelaižot iekšā - Sandis depresijā, visu pensiju atņēmis, tagad guļ un skatās griestos”. Līdz ar to, ceru ka šī stāsta negaidītā morāle Jums liks saprast, ka jebkāda vieglo/smago/neitrālo narkotiku legalizācija ir noziedzīga, jo jebkurš cilvēcīgs prātiņš nav tai pretoties spējīgs.