par tām barikādēm
Ja man jājautā, ko es no "barikāžu laika" atceros kā bērns, nevis kā to izjūtu tagad - puspieaudzis cilvēks, tad jāsaka, ka tā bija viena pamatīga un smaga vilšanās.

Ar joni mani un brāli izrāva no skolas, lai mēs pēkšņi brauktu neplānotās brīvdienās uz Jūrmalu pie ōmes. Nebij jau nekādas panikas, bērni vienkārši brauc pie omes. Kad aizbrucām galā, tēvs ar māti posās atpakaļ uz Rīgu. Kāpēc, nezināju un man tas nebij jāzin. Desmitgadīgam puikam nav ko bāzt degunu lielo darīšanās. Vecāki aizbrauca, ome mums sacepa pankūkas, tāda noraizējusies likās un visu laiku grozīja radio pogu. Tur skanēja ziņas. No ōmes, kurai visu patīk joprojām pārspīlēt sapratu, ka teju sāksies karš un tad gan būšot traki. Lūk karš gan man likās varena padarīšana, jo biju paspējis izlasīt jau "Trīs šķūnīšus", noskatīties "Beloe solnce pustiņi" , brūsa lī drakona uznācienu un izkauties ar kaimiņu vaģiku. Nākamajā dienā atbrauca tēvs ar māti. Smērē maizes, ar omu un opi pārspriež kā nu būs. Mamma sēžot Rīgas dzīvoklī, tēvs kaut kur Zaķusalā. Cik nozīmīga ir zaķusala man nebija akurāt skaidrs, bet ja karam pievienojās vēl būšana uz salas, tad tas bija pilnīgs bonuss.

Sagatavoju veselu runu, kurā biju savācis visu, ko dzirdēju pa radio, lasījis trijos šķūnīšos un mēģināju iepārdoties tēvam, ka es došos līdzi, mazi izlūki ir veiklāki un viņam kopā ar citiem večiem būšu ļoti noderīgs.

Tā vietā, lai sāktos mana izlūka karjera, tēvs uz mani pārmetoši paskatījās un noteica :"domā tās ir kaut kādas spēlītes?"


Un tas arī viss stāsts. Nebija ne kara, ne izlūku būšanas, nekā. Dirnēju pie omes, riju plānās pankūkas un iesāku lasīt Džeku Londonu.