par lietām
Tā kā viskāriks jau sāk rādīt dibenu, arī es varētu kļūt nedaudz atklātāks un izgaismot mazā pīļudīķa seklās, bet duļķainās dzelmes. Savulaik studēju politologos ar domu, ka kādudien es varētu kļūt sabiedrības mīlēts un atzīts pilsonis, kas lems tās pašas sabiedrības likteņus. Nu ko vien jaunības maksimālismā nesadomāsi! Jāatzīst, ka tas par ko vārsmoja Ašmanis, Runcis un tas ko vīterojām ar Puriņu un Šulcu LU vēstures un filozofijas fakultātes "štābiņā", par nelaimi krietni atšķiras no tā ko redzam ikdienā, sadzīvē un saeimas ziņojumos. Vismaz es ticēju ideāliem, valstij un patriotiskai ekonomikai. Labi, LU SZF referātos politiku ar ekonomiku jaukt nedrīkstēja, pasarg dievs vēl par to izteikties, līdz ar to, atļaušos pieņemt, ka daļa no mana kursa, vai vispār fakultātes produktiem to nespēj skatīt vienotā kontekstā. Ja to nespēj pat "mācītie" tad ko var gaidīt no tautas. Vēlētājiem I mean.

Vēlētājam vajag smuki, lai būtu uz žurnāļa, lai būtu uz bilborda un lai būtu krējums ar prjaņikiem paciņā pirms iecirkņa iešķiebts. Nu vot un tagad ar brālīti domājam kā būt. Es piemēram esmu bezpartejisks. Nav, nebūšu, ja nu vienīgi lokomatīve. A par lokomatīvi - tas garš ceļš un tēriņi. Un te mēs nonākam tuvāk stāsta esencei. Kas es par partijas lokomatīvi? Vēlvienu sīkpartiju veidot būtu nožēlojami, līdz ar to vai nu jābūvē vēlviens grandiozs projekts vai jāpieslejas kādam esošam brendam ko pasildīt. Pirmajam scenārijam nav naudas, otrajam - ticības. Lai gan, pirmā variantā - nauda atrastos (pjanij bazar) , bet būtu parādā un saitē. No sērijas - dod man tiltu vai siltumtrases! Otrajā variantā būtu jāfuksē (fuksis- biedra kandidāts, uzticības iemantošanas laiks), kam mana patmīlība ir par augstu. Un vēl, ja sekojat iepriekšējam ierakstam, tad man ir krietni vētraina jaunība, kura noteikti negatīvi ietekmēs gan fuksi, gan lokomatīvi. Toties man ir brālītis, šķīsts kā bāreņa asara. Viņš pat uz pāvesta vietu varētu iet - nedzer, nepīpē, maģistrs ar bērniem. Viss ir pēc gostiem, pat darbavietas rada, pat nodokļus maksā.

Sausais atlikums - es gribētu, bet nevaru. Brālītis varētu, bet negrib. Paradokss, no diviem brāļiem nevar uztaisīt vienu sūda deputātu. Un atbilde, kāpēc negrib bija ļoti vienkārša un līdz kaulam loģiska. Mārtiņ, tu domā ka ja būvēsi tiltu, tad viss būs baisi labi?, labāk darīt savu lietu, un tici man, perspektīvā mēs nopelnīsim vairāk ar tingeļtangeļiem, nekā četrus gadus "ņemot", un miegs būs mierīgāks...

Zinot kā tas notiek šeit, nevaru viņam nepiekrist. Tu kā pagastvecis iesildīsi kapeiku uz ceļubūvi, bet visu atlikušo mūžu mocīsies atmiņās - kā es ņēmu. Savukārt latvietis, kas pārdevis mantu Minhenes municipalitātei gulēs mierīgi.

Ko es ar to gribēju teikt? Bērni, neiesim politikā, jo tas ko stāsta skolās un partiju prezentācijās ir viens. Otrs ir tas, kā tas notiek dabā. Likumprojekts, iepirkums utt.

Mūsu problēma ir tā, ka Latvijā nav "vecā kapitāla". Aristokrātijas, Rietumeiropars municipalitāšu bruņinieku tradīcijas, ticības nācijai utt. Mēs pagaidām esam pļušņiki, un katrs kas ir ievēlēts, ievēlas nevis tāpēc, lai pagastam, novadam, pilsētai vai valstij būtu labi, bet tāpēc, lai varētu rīt. Piecus, septiņus un desmit procentus. Ir dažādi iemesli kāpēc kandidē, bet neviens no tiem nav tāpēc, lai veidotu labāku Latviju.

Tāpēc arī mēs nekandidēsim. Pat nedomāsim par to līdz tam brīdim, kad būsim tik gana nodrošināti, lai projektu pretendenti nevarētu ietekmēt mūsu lēmumus!