Par hameļjoņu rotaļām
Katram cilvēkam mēs kaut ko stāstām ar zināmu mērķi. Lai tas izdarītu secinājumus, mainītu domas, pieņemtu lēmumus. Te nav runa par reklāmu vai mārketingu, ikvienā sarunā ko vadam, sagaidām, ka otrs noticēs, paklausīs, uzklausīs, vai vismaz nodomās, ka tu neesi pilnīgs dirsējs. Un mums veidojas sekotāji, tādi kuri nekritiski uztver mūsu sacīto, rakstīto vai pausto. Es varu pus Sloku nostādīt ierindā un pateikt, ka piemēram Jānis Krūmiņlieps no 49 saraksta ir ūberākais vecis un šamie neliedzoties nobalsos par viņu. Tiem kas tiepsies, ieliešu degvīnu vai uzservēšu rimi biezpiena sieriņu. Just it. Bet lielākā daļa būs man paklausījuši un balsos par česmit devīto un tā būs mana atbildība, ka šie cilvēki būs tā izdarījuši.

Mana motivācija? Es ticu Jānim Krūmiņliepam no čēzmit devītā. Es atbalstu viņa idejas, esmu viņa sekotājs jau gadiem un ticu, ka Jānis ir īstais, kurš atgriezīs tēvzemei atņemto Roņu salu. Jānis man sevi ir pierādījis darbos, esam kopā gājuši ne tikai izlūkos bet pat gailenes lasīt! Jānis ir cilvēks ar mugurkaulu, kurš nekad nav mainījis savu nostāju un piederību neatkarīgi no mirkļa struktūras. Jā, es uzņemos atbaldību par savervētajiem.

A varbūt Jānis Krūmiņlieps ir vienkārši mans korifāns, drudziņš, armijas biedrs vai pudeles brālis ar kuru vienmēr var sabīdīt makten izdevīgas štellītes? Ja Jankam viss ažūrā, tad man ar. Ar idejām par valstiskumu mēs sevi nenodarbinām. Vismaz ikdienā, reizi četros gados – tad gan, nu varbūt vēl sēžot opozīcijā un tālāk no kormuškas. Pārsvarā mēs shēmojam. Draudzēties ar Jānīti no 31 vai Pēterīti no 12ā, jo tikai shēma nodrošina izdevīgas uzpariktes man. Es nolieku savu „bals batu” , balsu bataljonu, saku runu, ieleju degvīnu, uzservēju biezpiena sieriņu un viss tas pats kas pirmajā variantā. Tagad tikai jāizdomā, kuru no sejām lietot, jo gluži kā Doriana glezna, mana patiesā visticamāk ir neglīta.

Ir arī savādāks variants. Ar Krūmiņliepu iepazinos vakar. Atstāju patīkamā, nedaudz panaivā prievīšpuikas iespaidu un šis man apsolīja, ka ja nobalsos, tikšu par zicpriekšsēdētāju kaut kādā departamentā. Jūtu, ka uz šo zirdziņu var likt un atkal ir ierinda, degvīns, sieriņi. Viņi tic un klausa.

Varbūt Didzis Kabelis no 22 saraksta ar ko draudzējos agrāk man atņēma cukurgailīti un tagad, lai viņam ieriebtu sadraudzējos ar Krūmiņliepu. Kabelis daudz dirsa, bet maz deva, savukārt Krūmiņlieps sola pat divus gailīšu, vienu aiz vaiga, otru citur. Viss, stājamies ierindā, klausamies runu. Sieriņi un šnabis pēc tam!

Un tā tālāk, līdz bezgalībai. Sausais atlikums - ko un kāpēc tu dari ar savu balsi visiem ir pajāt, gluži pretēji ir, ka ja Tu skaities kaut kādas mazas, sociālas grupiņas, šūniņas viedokļa līderis, Tu neuzkrītoši visiem uzspied savu viedokli zinādams, ka tie, kuriem tāda nav, Tev sekos. Jautājums ir par atbildību, vai Tu esi drošs, ka tas ko Tu būsi izdarījis būs patiesi labi un vai Tavi motīvi ir tik naivi, cik sākumā izliekās.

Tas tā, mirklīgas pārdomas vērojot rūdītu segu mainītāju komentārus pie mazu, un varbūt pat nenobriedušu meitenīšu pārdomām „par ko balsot?”