Par agro cēlienu
Rīta stunadai zelts mutē esot un kas tik vēl tur ne. Ar domu, lai izbēgtu karstumu, kas kaitē produktivitātei jau kādu stundu esmu darbā. Nu laicīgi visu apdarīt, lai var likties siestā. Aber sūdu, jau septiņos te bija uzkarsis kā peklē un "neko nevaru, neko negribu" ir atpakaļ. Biln.

Labi, sūds ar visu. Bez karstuma arī ir kāda cita aktualitāte ko varētu ierakstīt atsevišķā pukstā ar nosaukmu "Par našaļņikāā" vai arī "Par Mailo". Mailo ir džaurs. Netīrs netīrs un liekas ka visu laiku dūmā. Mailo pamatbizness atšķirībā no citiem itāļiem, kuri spiež uz mellenēm un turku krekliem Kauguru tirgū, ir melnie metāli. No betona atskaldītas armatūriņas, trubas, gadās arī pa aku vākam un bonusa dienas ir tās, kad izdodas dabūt vairākus metrus kabeļa. Stāsta varoni es noķēru pirms pāris dienām un nekavējoties viņš bija gatavs pamest noasiņojošo metālu industriju, lai stātos manā dienestā. Starp citu, Mailo varētu būt mana vecuma, varbūt nedaudz jaunāks. Gluži tā pat kā Ķīnā, kad man ar veca trika palīdzību īsta aifona vietā uz ielas iesmērēja nestrādājošu, Mailo izprasīja divu latu avansu. To vajadzēja filmēt, aktiermeistarības, kas atspoguļo visas romu tautas ciešanas, badu un apspiestību esence. Sākot no slimā tēva, beidzot ar maizi. Piesaukts tika viss un par šo burvīgo priekšnesumu savus divus latus viņš bija nopelnījis. Vienojāmies, ka Mailo visu izdarīs līdz vakardienas rītam. Vakar ap pusdienslaiku noķēru viņu pie "angāriem". Vēlviens priekšnesums ar stāstu, cik nelāgi izgāja vakar (tobiš aizvakar) un kāpēc es vēl nevaru sūtīt mašīnu. Toties vajagot divus latus. Tas vairs nebija tik smieklīgi kā pirmajā reizē un divīti viņš nedabūja. Vakar vakarā, kad vēl nebija noticies nekas, Mailo atkal iestudēja izrādi, vajag maizei un slims tēvs. Tas nebija ne smieklīgi, ne kā. Drīzāk aizvainojoši, jo Mailoprāt idiots esmu es, manuprāt viņš. Rausos ārā no mašīnas, un viņa paša manierē sāku ātri bērt vārdus, kuri vienkāršā formā izstāsta vienkāršo patiesību, ka maksāts tiek pēc padarītā. Kaut kas par mammu tur arī bija. Likās, ka ir izdevies caursist mazā ringļa prāta ugunsmūri, un galīgi sašļucis tas ielīda atpakaļ akmens krāvumos. Šodien pašā rīta agrumā iebraucu katorgā. Un ko domājies, nē nē, pabeigts tādā formā, lai maksātu protams nekas nav, toties blakām akmeņu kaudzei mētājās Mailo. Pabakstu ar kāju, vai dzīvs? Mailo paver piepampušās acis :"Saimniek, iedo divi latiņi..."