Par iepirkumiem
Es iepērkos, Tu iepērcies, viņš viņa iepērkas. Mēs pērkam pienu, krējumu, šnabi, stikla ežus un saliekamās gultiņas. Vārdu sakot tā pa mazo iepērkamies. Valsts un pašvaldības arī iepērkas. Pa lielo. Viņi nepērk vis makšķerāķīšus vai stikla ežus. Viņi pērk lielas lietas. Atšķirībā no valsts un pašvaldībām mums ir brīva izvēle kur savus niekus pirkt. MC kvadrātā vai Supergetto. Valstij, vismaz tiem cilvēciņiem, kuri šo vārdu iemieso, arī gribētos izvēlēties kur iepirkties, jo mums piemēram Rimčikā "otkatu" nolīmīšu formā dod - dod, a valstij, vismaz tiem cilvēkiem kas viņu iemieso - nedod. Ķipo, nedod. Tad nu viņi kļūst radoši un "shēmo", bet labi shēmo, jo pavei - neviens uz nārām nardus nespēlē un knābis tik noplāta rokas. Tagad par shēmām, tās mēdz būt daudz un dažādas. Šodien saskāros ar vienu ekstravaganto, savā stulbumā gan.
Lai uzturētu savu finansiālo varenību un arī turpmāk varētu baudīt nēģus vakariņās, reizumis pedalos kādos nebūt iepirkumu konkursiņos, arī valsts. Nu lūk, šamie ir sataisījuši nu TĀDU tehnisko specifikāciju, ka to var realizēt tikai viens no industrijas uzņēmējiem, ražotāja ekskluzīvais pārstāvis valstī. Un saproties, nav pat pacentušies pārfrāzēt iepērkamo objektu aprakstus no ražotāja buklēta. Tātad, mēs ražojam pēc būtības un funkcionalitātes ekvivalentu lietu par 30% lētāk tepat Latvijā, bet viņa no tehniskās specifikācijas atšķiras vienā gadījumā par 5 centimetriem, otrā par desmit un ir zaļa nevis oranža.

Piedāvājumu es protams turpinu gatavot, neskatoties uz tiem desmit vai pieciem centimetriem, bet paralēli iesniedzamajam papīru blāķim un esejai par rūķīšiem pievienošu kopiju no sagatavota raksta konkrētās pašvaldības reģionālajai avīzei un iesniegumu knābim. Lai mīž, sukas!