Par to kā būt
Ir tāda grāmatiņa par vecu pulkvedi kurš dzīvoja trūkumā, kopa savu cīņas gaili un vienmēr gāja sagaidīt pasta kuģi, cerībā, ka viņam būs atnākusi vēstule. Gaili es nekopju un trūkumā it kā nedzīvoju, bet tieši tā pat kā vecais pulkvedis katru rītu veru vaļā epastu, cerībā, ka tur būs kaut kas tāds kas nebij vakar un solīs kaut ko rīt. Aber sūdu. Nav un liekas, ka šī vēstuļu gaidīšana ir jāizbeidz un jāķerās pie izdzīvošanas plāna B kas paredz dažnedažādas darbības šepat uz vietas - Latvijā.
Kritiski pasaveroties apkārt nekā prātīga ko darīt šeit nav. Tobiš, darīt jau atrastos tikai apšaubu šo darbību veiksmīgu iznākumu. Varētu sākt ar visvienkāršāko - uzcirst kkādu reklāmas aģentūriņu un pist pa konkursiem - sākot no ražošanas un eventu rīkošanas beidzot ar TV optimizāciju un pirkšanu. Nežēlīgi blefot cenas un jaukt gaisu normālām aģentūrām līdz mirklim, kamēr kāda svētā miera labad Tevi nenopērk piesolot algu 1200LVL pretim prasot solījumu neko nedarīt. Viss būtu labi, dzīve atgriestos iepriekšējās sliedēs kur dominē rums ar kolu, kafejnīca Piens un džemperi ar kapucīti.
Varētu uzzīmēt CV un izsūtīt ražošanas uzņēmumiem ar paziņojumu ka es tūdaliņās paraušu eksporta līkni debesīs. Moš kāds kļuņet ar, bet tad būs jāstrādā, jārauj tā līkne un jāstaigā žaketē. Nez, nez...
Es varētu strādāt uz PROJEKTIEM :D
Vēl es nevaru izšķirties kas būtu labāk, iet Asaru Huskvarnas veikalā asināt zāģus, Kauguru rimi par kasieri vai pie bučera par bučeru?
Vispār, kādus darbus cilvēki meklē un dara šajos krīzes apstākļos?