Par manu cīņu ar tēriņu vējdzirnavām
Reiz uzspiedu uz TV3 un tur bija sižetiņš, kur kaut kāds ņe to ekonoms, ņe to efektologs (ellīgs nosaukums, ne?), kaut kādiem nošņurkušiem ļautiņiem rāda kā sastādīt tabuliņu, lai novērtētu savus ienākumus un tēriņus. Pacienta acīs bija zināms izmisums, jo likās, ka vīruks domā kur lai noblēda 2L plastmas vanadziņu savā pārtikas grozā, jo šādus tēriņus efektologs neparedz.

Sirdīgi iesviedu ar čību pa televizoru un pārslēdzu kanālus. Pirmkārt, man riebās, ka kāds var tik tālu izklāties, ka ir gatavs kaut kāda TV3 piesolīta rubļa dēļ klanīties ekrānā, eksponējot kā viņu drāž efektologs. Otrkārt, pēdējo mēnešu notikumi ir atstājuši zināmas sekas arī manā finansiālajā varenībā un nereti nākas nokauties ar drūmām domām.

Sekojot tomēr daudzkārt aprakstītajiem budžetu analīzes paņēmieniem piesviedu savējo. Rezultāti protams bija paredzami, bet vienalga nepatīkami. Pirmkārt- kost vajag mājās, nevis krogos. Otrkārt- ēst vajag no mājām paņemto maižuku, nevis karbonādi franču gaumē par 4,2LVL. Un uz darbu turpmāk var braukt ar vilcienu par 1,1LVL, nevis ar auto, kas nostājas uz ~ 4LVL. Ar šo ciešo apmņemšanos devos gulēt.

Ap 7:10, kad pirku Statoil kafiju Dubultos par 0,7 LVL, atcerējos iepriekšēja vakara plānus un ļoti, ļoti nokautrējos.