Par latvju rakstniekiem
Ja man jāsaka godīgi, tad es esmu vīlies, vīlies autorā, kurš, manuprāt, uz pārējo spalvas dricelētāju fona izcēlās ar spēju uzrakstīt ko vairāk nekā gaudulīgus un filozofiskus apcerējumus par nepanesamo esības vieglumu, kuri ar uzpūstām cenu birkām gadiem ilgi put grāmatnīcu plauktos.
Es saprotu un pieņemu, ka jebkuram rakstniekam var būt sava individuālā politiskā pārliecība un uz sava datora tas var drukāt jebko, sākot no salkanas pornogrāfijas beidzot ar aicinājumiem glābt roņus. Tas viss ir forši un tā, bet autoram tomēr kaut cik necik būtu jāciena savs lasītājs, nu kaut drusku, ja viņš vēlās, lai tas turpinātu atstāt savus rufeļus grāmatnīcās. Man nav iebildumu ja apliek kādas nebūt personālijas, rakājās to skapjos vai parāda dažādās gaismās. Uz priekšu, lasu- smejos un raudu. Arī sistēmas atmaskošana ir jauka padarīšana, un tādā viegli iedzeltanā un sazvērestības teorijas gaisotnē noformēta lasāmviela ir pats labākais garo ziemas vakaru īsināšanas līdzeklis.

Bet, es palieku pikts un negants, jau tikai nojaušot, kur nu vēl sajūtot, ka man PIŠ SMADZENES. Piš šā vārda tiešākajā nozīmē. Izlasījis grāmatu sirdīgi ielidināju to kaktā un nosprauslāju ko līdzīgu vārdiem „sūds” un „maucība”.

Andri Kolberg, esmu Tevī vīlies, un vēlētos lai Tu, vai Tavs jaunais draugs Štokijs man atdod 10 latus!