Par rudeni
Šorīt nākot uz darbu ietinos ciešāk savā praķī, sirdīgi nospļāvos un nomurmināju - pie velna šito rudeni! No vakar aprītajiem trīs greifrūtiem joprojām kuņģis skābs un zīžot papirosu pirksti uz tilta kļūst sarkani kā burkāni. Vēlāk, kad lapām birstot telefona plejlistē iemājos Zemfira būs vēl trakāk, visi brauks uz Siguldi lapiņas skatīties, dzers zāļu tējas, spēlēs katanu garos vakaros un ietinušies deķos lūrēs Zelta lietutiņu vai Latvijas Pinceti. Es toties tajā laikā lepnā vientulībā klausīšos Zemfiru un uzdzeršu Valdim turpat aiz loga, vai mēģināšu salikt hidraulisko ceļamkrānu no lego klucīšiem.
Šādas perspektīvas iedvesmots atrāpoju uz darbu un tā vietā, lai ķertos pie darbiem kas bij darāmi vakar, ielīdu savā pēdējā laika feivorītākajā saitītē www.virginatlantic.com , un nodevos kārtējai garīgā onānisma sesijai.

Bēdīgā ziņa ir tāda, ka jaunu atvaļinājumu vēl nopelnījis nejūtos, kaut arī gribētos. Par atvaļinājumiem runājot, es te taisos uz Čimbulaku ar kolēģiem aizbraukt, kāds ir bijis, kādi komenti, insaiti?

Gremdējoties pārdomās par Latvijas rudeni un siltiem atvaļinājumiem, padalīšos ar pāris izrāvumiem no sava nepabeigtā skricelējuma, kas solās būt draugiem.lv statistikas grāvējs pēc tam kad to būšu nopublicējis sadaļā ceļojumi. Stāsts par vietu, uz krieni ar Virgin palīdzību šobrīd turp un atpakaļ var tikt par 557 GBP


Garlaikots noskatījos pasažieru drošībai neko nesniedzošo video par to, ko darīt, ja nu gadījumā ar ātrumu 657 jūdzes stundā mēs ietriektos okeānā, paburzīju rokās grāmatu un, sāji nosmīnējis, iestūmu to atpakaļ kabatiņā pie vēl vienas drošības instrukcijas, aizsāktas kolas pudeles un nakts pleda.

Lasīt kādu nebūt klasiķa darbu par salauztiem likteņiem un nepiepildītām mīlas alkām man likās nevietā, tamdēļ nesteidzīgi sāku iepazīties ar pretējā krēslā iebūvēto monitoru un man piešķirto klaviatūriņu. Steigties nebija kur, jo iespēja uzpīpēt man tāpat pavērsies tikai pēc stundām astoņām, kad jau ar pieminētajām 657 jūdzēm stundā, Virgin Atlantic reiss numur VS051 mani būs nogādājis Kurzemes hercogistes bijušajā kolonijā Tobago.
...........................................................
Atbrīvojies no slapjā krekla, paslēpis pasi un pārdesmit franklinus zem gultas matrača devos iepazīt tuvāko apkārtni. Kā izrādās, apmeties es biju Tobago vienīgajā, kaut cik vērā ņemamajā līdzenumā Crown Point, netālu no lidostas un iecienītās Baložu punkta pludmales. Nonācis līdz krastmalai, uzreiz pamanīju bāru – domas par aukstu alu bija mocījušas mani jau kopš pirmā, karstā elpas vilciena. Šajā brīdī sākās manas ciešanas ,jo man kā Bauskas un Užavas alus lojālajam lietotājam, kurš reizumis atļaujas atkāpties uz Tērvetīti, dzert lokālo šļuru zem nosaukuma Carib vai Stag, likās nedaudz perversi. Arī tur pieejamais Guiness nav risinājums. Tā nu sākās manas nedēļu ilgās attiecības ar dzērienu, kurš līdz riebumam atgādina Aldara Ice beer, tikai ar citu etiķeti. Visam piedevām tā draņķība maksā 10$ TT, kas ir 1,7 USD, attiecīgi ap astoņdesmit sanīšiem, jo 1USD=6$TT.
Atstājis mantas bārmeņa pārraudzībā devos savā pirmajā nirienā Karību jūrā.
...........................................................
Pēc pieciem Caribiem un trim rumkolām man jau bija uzradies pirmais bračkiņš. Jocīgi, ka salā, kur 90% iedzīvotājiem vārds „nigger” liktu svētās dusmās tvert pēc mačetes, pirmais un arī otrais cilvēks, ar kuru pļāpāju, bija baltais. Pirmais bija bārmenis, kurš izskatījās šeit pirms daudziem gadiem ieklīdis nejaušības vadīts, otrais – angļu pensionārs, kurš atbraucis sagaidīt mūža novakari, lai atmestu ķelli ar Caribu vienā rokā, un mollīgas nēģerietes krūti otrajā.
Saule lēnām krāsojās ruda un bārs aizvien vairāk sāka pildīties ar cilvēkiem. Pa kaktiem sāka uzsūkties arī melnie brāļi, kurus tiku manījis tirgojam suvenīriņus ceļmalā, jo, kā vēlāk noskaidroju, atšķirībā no citām pludmalēm, kur man ir nācies „balģeķ”, iekš Tobago mazā biznesa lielās haizivis, kuri mēģina Tev pārdot Ķīnā ražotu Indiešu lakatu un autentisku Tobago koraļļu kaklarotu no Filipīnām, trenc prom un vēl piedevām konfiscē augstvērtīgo produkciju.
................................................................
Ap sešiem ir dzirdama rosība koptelpā, ko ik mirkli skaļāku dara sieviešu smiekli un kādas man nezināmas dziesmiņas uzvilkšana a ļa gospel stail. Pabāzu savu aizpampušo mūli, lai noskaidrotu kas par desām. Nepaspējis padot pat kārtīgu labrītu un iepazīstināt ar sevi, tieku nosēdināts pie kopējā brokastu galda un manā priekšā uzzīmējās pamatīga omlete, tostermaizīte un glāze piena. Nav slikts serviss vai zinies. Apvaicājos vai tas tiks pieskaitīts pie mana rēķina? To nevajadzēja darīt. Nēģerēni nedaudz pat apvainojās, jo redzies paši esot viesi, nevis kaut kādi tur guvernanti. Mēs Tev brokastis a Tu mums te ar savu naudu, nav labi vecīt, nav labi. OK, pīs bro!
Jaunatne ir ieradusies no Trinidadas, pārstāv kādu no šaipusē tik populārajām labdarības organizācijām, kas iestājās pret narkotikām, par mieru visā pasaulē un maizīti Āfrikas bērniņiem. Tas vairāk vai mazāk izskaidroja bezrūpīgo gospelīšu uzvilkšanu sešos no rīta, un noteikti, ka kāds no viņiem ir baptists piedevām ar, nodomāju es un pievērsos omletei ar pienu.
...................................................................
Reilijs sāka gārgt savā nēģeru baritonā un apvaicājās- Mārtiņ, vai Tu gadījumā neesi stulbs? To, ka diski ir ķīniešu, un automašīnas ir lētas to Tu pamanīji, bet kā Tu varēji nepamanīt, ka zelta ķēdes, kuru galos rotājas plaukstas izmēra dolāra zīme vai krusts ir neīstas, es nespēju saprast! Tas viss no MTV, jū nou! Gangsta stail, un mūsu laikmeta varoņu atdarināšana! Kopš tā brīža centos īpaši smalki aplūkot katra nākamā netīreļa ķēdi, kurš mēģināja iestatīt kādu nebūt draudzēšanos
...................................................................
Rīts iestājās ap vienpadsmitiem, un šoreiz laimīgi – bez gospelīšiem, bez brokastīm, bet ar jogurtu un ledusskapja dzīlēs sagrābstītu Caribu. Nevienam, man par prieku, neienāk prātā aiztikt „tumbu”, lai es lieku reizi izdzirdētu Boba Mārlija „Trīs mazus putniņus”, kas likās jau aknās sēžam. Šorīt man ir pieklusināts Johnny Cash noskaņojums, bet šāds estrādes mākslinieks Trinidadas dīdžeja failos nav rodams.
...........................................................................
Atgriezies no rifa biju apgādājies ar visiem iespējamajiem krēmiem, kas pasargātu mani no apdegumiem, gan pirms, gan pēc sauļošanās. Nu un ieraugot savus jaunos draugus apvaicājos – vot kurš no šitiem zieķiem man tagad būtu vispiemērotākais? Melnie brāļi un māsas uz mani skatījas kā neredzamo ieraudzījuši. Pēc tam, aptvēris jautājuma glupumu, strauji pielaboju – vai kāda nebūtu tik laipna un neieziestu mani ar ŠO, it kā es skaidri zinātu, ka tieši šitā fīgņa ir īstā.
.........................................................................
Ar tradicionālo „svētdienas skolu” šajā kristietības apņemtajā salā, kur katras otrās falšās zelta ķēdes galā karājas krusts, nav nekāda sakara. Tā tāda open air disenīte. Ir bārs „Sunday school” un nedaudz tālāk arī dančuplacis. Viss norisinās iepriekšējā vakara tradīcijās, dzērieni, papildināti ar marihuānas smārdu un „doggydance”.
Nez no kurienes uzpeldēja lokālais „daiļamatmeistars” Marks – šovakar uzlicis zelta ķēdi vismaz uz puskīlo – un lietišķi apvaicājās, vai gadienā nevajagot baltmaizīti. Vērojot tālāk lēkājošo Vilmu paziņoju, ka nevajag gan, bet viens kāsītis, nu tāds par 15TT$ gan derētu.
............................................................................
No rīta Vilma inspicējot manu vannas istabu vārās tik skaļi, ka liekas uzmodinās Eiropas mediķus no nebeidzamās alkohola letarģijas. Kāpēc man nav dušas želejas?! Vot kāpēc? No segapakšas noņurdu, ka aizmirsu nopirkt, un vispār, tur ir gāsthausa ziepes. A kāpēc es mazgājos ar ziepēm un nenopērku dušas želeju? Kāpēc, kāpēc, galvenais, ka esmu tīrs, un vai tad ir būtiski vai es smaržoju pēc lavandas vai pēc kāda eksotiska augļa, esmu tīrs tāpat un vispār neprasu Tev kāpēc Tu nemāki peldēt.
Redzies dārgo lasītāj, deviņdesmit procentu no pigmejiem nemāk peldēt. Viņi dzīvo perfektākajās pludmalēs un nemāk peldēt! Pēc pirmā ieskrējiena jūrā iepriekšējā dienā nobļāvos: ”Kurš pirmais līdz bojai!” uz sāku izmisīgi irt, domājot, ka pigmeji dzīvojot pie Karību jūras peld labāk par delfīniem. Pēc pārdesmit metriem atskatījos, un konstatēju, ka viņi lūr uz mani gluži kā Vilma uz zilajām acīm. Un tad es pamanīju, iepriekš tas bija paslīdējis garām, ka visi cilvēki pludmalē tuso dziļumā līdz krūtīm. Joptv! Attīries atpakaļ apvaicājos kas par bēdu, pēc nelielas minstināšanās Vilma izspieda – mēs nepeldam, neviens, redzi! Un pārlaida roku pār apkārtējiem. Kādu mirkli nopauzēju, padomāju, padomāju vēlreiz. Vot, kā tas nāk, ka Tu dzīvo skaistākajā pludmalē, dzidrākajā ūdenī un nepeldi. Kā?
............................................................................
Saule cepināja līdz sliktai dūšai un pie desmitā, pēdējā murdiņa nopriecājos, ka tagad dosimies atpakaļ. Nā ni gaters, tagad vajagot pačillot, un pamatojot savus vārdus vecais stūrmanis izvelk pamatīgu šķipsnu ar lokāli tik populāro augu. Otrais, kas likās viņa padotais, bet aktīvi izrīkoja mani ūdens smelšanā, priecīgi nozibināja ar acīm. Pīpēsi? Tātad, es atrodos Atlantijas okeānā starp Trinidadu un Tobago un vietējie zvejnieki piedāvā uzvilkt. Nedaudz pārlicis šos lielumus savā galvā izspļauju – vai fak not?
..........................................................................
Iecirtis puscigaretes izmēra baltmaizīti izkāpu no mašīnas un ar 4200 jūdzēm stundā aizdevos kosmosā.