Par niekklabja nedienām
Uzliku Zemfiru un tagad nedaudz pagruzīšos. Par darbu. Ja es kādudien zūdos par to, ka darbs ir grūts vai garlaicīgs tad zinat- es liekuļoju. Tantei Ņinai zivju cehā pie konveijera ir garlaicīgs, Ņinai, ne man. Ņinai ir jāstrādā a es varu luņoties, nu piemēram tagad rakstīt cibā. Ņinai algu nereti izmaksā konservos, man naudā, un kas apsveicami vienmēr laikā. Šad tad iedot pat vairāk nekā būtu pelnījis, bet es nesūdzos, lieks rublīts vienmēr noder. Sūdzos tad, ja visu algu esmu nodzēris un ir jāsāk gar struktūrfondiem grābāties. Tad gan darbs ir sliktais.
Tagad par pašu darbu. Vot kāpēc viņam vienmēr jābūt maķenīt sarezģītākam nekā Tu sagaidi vai vari veikt? Nu kapēc katrs nākamais uzdevums ir grūtāks par iepriekšējo un kāpēc nevar tā vienkārši vecās pieredzes lauros grozīties? Vot pirms gada domāju - ekh, man bi tagad tādu uzdevumu kas pirms gada bija, bēdu nezinātu. Tagad domāju, ka pirms gada, vot tad gan bij īzī pīzī, kā divus pirkstus apčurāt. Gan jau ka pēc pusgada uzskatīšu ka tas, ko sastopu šodien tādi kaķa mīzali vien ir. Bet tagad ir bēdīgi, tagad jūties nospārdīts stūrītī un nevari no sevis izspiest neko, tik vien kā žēl raudzīties vadības virzienā - sak iesprūdām, palīdzi. Nu un saņemot to nelaimīgo risinājumu (jāatzīst ka pat manai viedajai vadībai tas nenāca viegli) jūties kā tāds opuššennijs salaga kurš pats sev aukliņas nevar aizšņorēt. Vot i tagad sēdi un sūrojies cibā. Ņerga bļe.

Tālāk ir vēl trakāk. Tātad, ja pēc pus gada šis būs viegli, tad kas būs grūti? Nezinu, uz Maskavu vai kādu tikpat dinamisku vietu mani droši ka nesūtīs, jo ja tur būs grūti, tad būs grūti pavisam un nevienam nav pārliecības ka mana atrašanās tur nebūtu galīgs FAIL. So, tātad apmēram pēc gada, diviem pastāv aizdomas, ka beidzot būšu nonācis punktā kad varēs teikt - jā, no šīs industrijas kaut ko jēdzu gan un jūtos šeitan visnotaļ ieredzēts. Un pēc tam ko? Nu tad tik rušini, saņem algu, maksā kredītu un palēnām noveco. Arī tā nav foršākā perspektīva, jo viena lieta ir lēnīgs viedums kas nāk ar gadiem, otra spridzīgi siekalzaķi un nosloārijoti puisīši ieradušies pa tiešo no Zviedru augstskolam un spolē it kā šamiem peterde pakaļā būtu iesprausta un kuri tā vien kāro kā iekost Tev piedurknē. Tātad, kamēr tu filozofiski esi pie pusdienām strēbis otro alu, šis jau ir paspējis pus rīgas apskriet un pa to burzmu kādus sūdus ievārīt ar. Akcionāriem tādi patīk. Jaunie perspektīvie saucas. Bļe. Un nesanāk Tev laiski dirnēt, a to skaties, mazais jau būs ieriktējies un mācīs dzīvot.

Vot mums čikāgas birojā ir tādi vīriņi starp piecdesmit un sešdesmit. Ko viņi dara? Risina lietas. Piemēram atbrauc vīruks uz nedēļu "risināt lietas". Laimīgi pēc nedēļas viņš ir prom un viss ir pa vecam. Tip nopelniem bagātais darbinieks kurš inspicē vai visos ofisos zīmulīši ir noasināti vienlīdz smaili, vai Čīles vīns Latvijā garšo tikpat labi cik Moldāvijā un tā tālāk. Nolasa kādu lekcijiņu par to kā vajadzētu, bet nav obligāti, dzīvot un prom ir. Foini, es ar tā gribētu. Mums tas nespīd. Vienīgais kas spīd ir rušināt līdz kļūsti par nopelniem bagāto un tad spēt noturēties pozīcijās. Karoče, perspekķifka nav no labākajām.